Labi, pietiek par karojošām ģimenēm un viņu kara tērpiem. Reku iemesls, kāpēc vispār Sapantā ieradāmies – priecīgie kapiņi! 1935. gadā kāds vietējais galdnieks izdomāja, ka par nāvi nav jāskumst, bet tā vietā jāpriecājas par krāsaino dzīvi, kas aizvadīta. Un sāka taisīt krustus. Pēc viņa nāves nodarbi pārņēma viņa māceklis, kurš joprojām taisa krustiņus. Gan jau, ka pēc mācekļa nāks mācekļa māceklis.