Te jau ir vieglāk, lielākā ceļa daļa sistemātiski nobērta ar atkritumiem, tātad – jābrauc pa brīvo pusi. Labi, labi, nav jau tā, ka visi albāņu ceļi ir šādi, lielākā daļa tomēr ir asfaltēti, un daži pat pavisam moderni. Tas, manuprāt, ir diezgan liels sasniegums, ja ņem vērā to, ka komunistiskajā Albānijā kopā bija ap diviem tūkstošiem automobiļu (daži avoti apgalvo, ka mazliet vairāk – pat pieci tūkstoši, bet uz trim miljoniem iedzīvotāju, tas skaits vienalga ir smieklīgs). Un visas mašīnas piederēja valstij, un ar tām pārvietojās tikai augstu stāvoši komunistu partijas locekļi vai militāristi.