Pirms doties tālāk iekšzemē, izlēmām vēl pēdējo reizi apskatīt jūru, jo pēc tam, šķiet, nesanāks īstu jūru redzēt līdz pat Stambulai. Bet, lai tiktu uz jūru, atkal jābrauc pāri kalniem, tāpēc izlēmām izmantot iespēju un izvairīties no karstuma, nakšņojot kalnos. Agri no rīta klāt bija vietējais puisītis, kurš salīdzinoši pieklājīgi prata runāt angliski un bija ļoti, kā pats simtkārt atkārtoja, “Curious”. Viņš izpētīja visus mūsu ēdienus, garšvielas, pārbaudīja katru plauktu, izņemot drēbju skapi, un visu gribēja pagaršot un pamēģināt. Arī, kā redzi, manu karaļa krēslu. Puisītim piecpadsmit gadu, bet viņam esot divi automobiļi un kas tik vēl ne. Tāds arguments tomēr nepalīdzēja manis pierunāšanā uz pāris līkumu izbraukšanu ar auto.