Nākamais rīts kaut kur kalnos netālu no Vidusjūras. Naktī viltīgi noparkojos pie kalna, kas pēc mana aprēķina bija austrumos – tas jādara tāpēc, lai saule netraucētu no rīta gulēt. Gaismas leņķi un aprēķini izrādījās mazliet šķībi, bet nekas ne par to runa. Runa ir par mīļajiem turkiem. Mums pamošanās procedūra parasti ilgst kādu stundu – kamēr izlienam no gultas, uzvārām kafiju, izpucējam zobus u.t.t. Kamēr mēs tur ņēmāmies, ieradās trīs mašīnas, pilnas ar turkiem. Vienīgā dāma, kas prata mazliet angliski, apsveicinājās, atvainojās par traucējumu un palūdza atļauju, vai drīkst papusdienot būdiņā. Protams, ka drīkst, nevaru iedomāties iemeslu, kāpēc lai nedrīkstētu! Bet tik patīkami, ka viņa uzskatīja par nepieciešamu vispār par tādu lietu iedomāties, vēl jo vairāk – apvaicāties.