Tagad pastāstīšu rāceņa stāstu – benzīntankā mums blakus mašīnā gulēja divi turku kungi. Viņiem gan nebija tāda glauni iekārtota mājiņa kā mums, viņi vienkārši noklāja savus tepiķīšus kravas kastē un gulēja. Vakarā pirms miega man ar turku kungu bija īsa saruna, kurā dominēja vārds “patates”, kas, es pieņemu, latviski nozīmē kartupelis. Sarunas vidū turks no sava maisa izvilka lielu kartupeli, pasniedza to man, un lepni teica: “Patates! Paaaaattaaateees! Patates!” Un tā, nepārspīlējot, kādas trīsdesmit reizes. Pateicos, paņēmu kartupeli un ar to arī mūsu saruna beidzās. No rīta izsniedzām turkam tēju – viss kā pienākas, lielajā krūzē, lai var kārtīgi padzerties. Turks vispār nesaprata, kas notiek, aizgāja līdz benzīntankam, dabūja mazas glāzītes, izsniedza arī mums, lai taču varam kā cilvēki padzert tēju no normāla izmēra traukiem. Viņiem tējas dzeršana no krūzes, kas lielāka par kādiem 50-70 mililitriem liekas pilnīgi ačgārna darbība. Tādi, lūk, turki un viņu tējas!