Tā, vēlu vakarā beidzot esam ieradušies Goremē – tā ir tā vieta, no kuras visi ar gaisa baloniem startā un lido pāri visai Kapadokijai. Mēs, protams, esam nabagi un balonus atļauties nevaram, bet izlēmām mosties agri, lai paskatītos, kā citi priecājas. Jāpriecājas taču arī par citu priekiem, vai ne? Un vēl – ļoti mīļš sunītis! Karīna pa kluso izbaroja viņam kādu pusi manas desas (pareizi jau ir, nav ko tādus mēslus nemaz ēst), pēc tam padzirdījām, un tā arī viņš ieritinājās blakus mūsu automobilim, tieši pie riteņa! Domājām – būs mums tagad suns, bet nekā – no rīta ne miņas no sunīša.