Nopirkuši jau sen meklēto gāzes balonu (Turcijā mūsu parasto Eiropas balonu, izrādās, piepildīt nevar), dodamies atkal lejā no kalna, atpakaļ uz Trabzonu. Pirms vēl paspējam pamest mūsu nakts ciemu, mūs aptur sirms vīriņš. Pieplūcis pilnu maisu plūmīšu, ar visiem zariem! Jāatzīst, ka visas plūmītes notiesāt nepaguvām, kādi pāris desmiti neizturēja dzīvošanu karstajā mašīnā. Šķiroju un sapuvušās metu ārā ar tādām sirdssāpēm! Vīriņš taču tā centās, lai iepriecinātu mūs, bet ko mēs? Izmetam viņa plūmītes!