Pienācis pirmā septembra rīts, kamēr citi ar gladiolām rokās dodas (vai ved savus bērnus) uz pirmo skolas dienu, mēs ar pasēm rokās un sapucējušies klauvēsim pie Irānas ģenerālkonsulāta durvīm! Karīnai, protams, ne vīzai paredzētajās bildītēs, ne konsulāta iekštelpās nav atļauts rādīties pusplikai (lasi – ar redzamiem matiem), arī es solidarizējoties esmu uzvilcis garās bikses un izķemmējis bārdu. Bet beigās izrādās, ka viss velti! Vīzu mums desmit minūšu laikā atsaka, jo, mūsu jau sen pasūtītajam autorizācijas kodam beidzies termiņš! Man, kā kārtīgam padzīvojušam kungam, protams, gribējās izdarīt visu laicīgi, jau no mājām, lai varam mierīgu sirdi doties ceļojumā, bet – viss velti! Došu padomu – braucot ceļojumā, atlieciet visu uz pēdējo brīdi! Tā ietaupīsiet gan laiku, gan naudu!