Pēc kādiem 80 kilometriem šausmu ceļa (šo ciparu minu, neizmērīju, cik tur patiesībā bija, bet likās, ka vismaz kādiem 80 jābūt, jo kopā pa to braucām kādas 4-5 stundas), pilsētā, kuru dēvē par Khulo atkal sākas asfalts! Urā! Vietējā restorānā ieturam brokastis – pasūtījumu gan mūsu vietā izdarīja gids, kas tur pat kafejnīcā sēdēja un prata gan krieviski, gan angliski. Karīna teica, ka gribot zupiņu, gids uz tādu pieteikumu pretjautāja: “Salātus arī?” Saņēmis apstiprinošu atbildi, visu sarunāja ar saimnieci, kas pēc kāda laika atnesa mums četras zupiņas un lielu salātu bļodu! Es nemaz negribēju zupiņu! Turklāt zupiņā bija tādi gaļas gabali, kas man nu nekādi nelikās pieņemami (Rinaldam arī, neesmu vienīgais tāds ņuņņa!). Tāpēc gaļiņas salikām maisiņos un puspaēduši devāmies tālāk uz Batumi! Pa asfaltu!