Pēc nepilnvērtīgajām brokastīm un peldes jūrā izsalkums pieņēmies spēkā, tāpēc beidzot pasūtām normāla izmēra hinkaļu bļodu! Re, kādi visi dusmīgi! Tas tāpēc, ka es neļāvu sākt ēst, pirms nav kārtīgi sabildēta lielā hinkaļu bļoda, hahah. Tā, pirms tam solīju, ka pastāstīšu par hinkaļiem. Tātad, tiem, kas nezina – visvienkāršākais veids, kā aprakstīt hinkali, ir: Milzīgs pelmenis. Gruzīniem gan ļoti nepatīk, ka viņu tradicionālo brīnumu tā nesmuki dēvē par pelmeni, tāpēc nekad viņiem tā nesakiet, ja? Mīklas pikucis tiek piepildīts ar gaļu (visādi meistari mēdz to pildīt arī ar kartupeļiem, sēnēm, sieru u.t.t.), un tad smuki aizskrūvēts ciet, izveidojot tādu kā astīti. Hinkalis jāņem aiz astītes, jākož pušu un mudīgi jāsūc ārā no gaļas iznākušais buljoniņš. Tas hinkaļu ēdājs, kurš buljoniņu notecina uz šķīvja (vai vēl sliktāk – uz ūziņām), tiek uzskatīts par pilnīgu lūzeri. Kad buljoniņš izsūkts, var notiesāt visu pārējo mīklu/gaļu, pāri palikušo astīti nikni nometot uz šķīvja. Vēl varu pastāstīt, ka līdz šim biju pilnīgi pārliecināts, ka hinkaļos, protams, obligāti jābūt kinzai, bet pāris dienas atpakaļ kalnu gruzīns mums izstāstīja, ka tas tik tāds pilsētnieku variants. Īsti gruzīni hinkaļos zaļumus neliekot!