Nu, vot, sieva dusmīga, meitene bēdīga, viss slikti. Tālāk notikumi pārlec uz dienu, kad puisis gājis medīt. Ieraudzījis briedi, gājis tuvāk, un – hops – izkritis caur sniegu upes ūdenī un noslīcis. Tad nu jaunā meitene sērojusi, sērojusi, līdz sarunājusi ar savu papu, lai šis uzceļ viņai torni tieši upē, jo tur viņas mīļotā dvēsele mītot. Torni uzcēla, meitene uzkāpa augšējā stāvā, un tur arī pavadīja visu mūžu, sērojot līdz pat savai pēdējai dieniņai. Droši vien tāpat kā Rinalds attēlā, pa lodziņu garāmgājējiem māja ar roku. Un vispār – nezinu, kāpēc šajā leģendā bija jāparādās puiša sievai, viņas loma tur vispār nebija būtiska! Ja nu vienīgi puisis gāja medīt, lai vismaz uz brīdi izbēgtu no visa tā bardaka, kas mājās.