Pēc pusotras stundas sēdēšanas, noskaidrojam pareizo atrašanās vietu, zvanām uz 112 vēlreiz. Iepriekšējā ekipāža esot palūkojusies apkārt, mūs neatradusi un atmetusi ar roku. Kā nu atradīs – nosauktā vieta ir kādus 70 kilometrus no šīs, haha. Bez suncīša policijas gaidītāju pulkam pievienojies vēl arī vecs vīrs no tuvējā nama. Piedāvājas izlīdzēt, kā nu var. Ja nu mums kaut ko vajagot, lai tik ejot pie viņa. Mēs pieklājīgi atsakāmies, paši (Karīna) pagatavojam pusdienas no makaroniem un konservētiem tomātiem, turpinām gaidīt.