Hamids ceļas jau sešos no rīta, jo strādā universitātē par mākslas pasniedzēju, bet Abbas guļ līdz deviņiem, tāpēc arī mēs varam pagulēt mazliet ilgāk. Deviņos sākam dienu, ejam uz metro (starp citu, pieturas nosaukumu Gheytarieh tā arī neiemācījos izrunāt, vienmēr, kad kāds prasīju, teicu – viena pietura pirms “Tadžriš”), brauksim atkal uz centu. Bet paskat, paskat! Kādi skaisti kalni tālumā! Laikam nevar redzēt, jo baigi apmācies (un es nemāku bildēt), bet kalnu augšiņas sedz sniegs!