Atpakaļ viesnīcā. Gribēju tikai pastāstīt par visur esošajām čībiņām. Gan viesnīcās (re, uz mūsu čībiņām uzrakstīts istabas numurs, lai neizvazātos! Es gan šīs nevienu reizi neuzvilku, esmu Eiropas švītiņš, tāpēc velku tikai savas čībiņas), gan pie ļaudīm mājās, gan šādās tādās publiskās iestādēs. Tas tāpēc, lai varētu normāli aiziet uz tualeti un nemīdīties basām kājām pa visādām aizdomīgām substancēm. Jo podi Irānā taču ir tupamie, nevis sēžamie, tāpēc ne vienmēr un ne visiem sanāk trāpīt tur, kur jātrāpa. Un, ja nebūtu čībiņu, pēc tam ar basajām kājām iznēsāt visu to zaņķi pa glaunajiem persiešu tepiķiem! Sākumā likās jocīgi, bet pēc nedēļas-divām katru reizi priecīgs vilku piedāvātās čībiņas.