Kādā brīdī vienkārši sākas smilšu vētra. To laikam tā labi nevar uzreiz redzēt, tik vien kā pāris lielākos atkritumu gabalus lidojam gaisā. Ja ieskatās uzmanīgāk – caur tunelīti ielas galā nāk pamatīgs smilšu mākonis. Arī tas izskatās diezgan nenopietns, salīdzinot ar to, kādas smilšu vētras redzētas teļļukā, protams. Bet varu galvot, tā kā man nav ne saulesbriļļu, ne lakata, gandrīz paliku akls un nosmaku. Visur smiltis – acīs, degunā, mutē, drēbēs, matos! Un nekā nevar redzēt! Nevis tāpēc, ka būtu sliktas redzamības apstākļi, bet tāpēc, ka starp acāboliem un plakstiņiem nemitīgi berzējas smilšu graudi. Nekad negribētu piedzīvot tās īstenās smilšu vētras, fui! Mūsējā ilga tikai kādas 15 minūtes, bet es tāpat jau paspēju pamatīgi sastresoties, haha.