Tā, labi, tagad pie nopietnākām lietām – Ataš Kadē jeb uguns templis. Jā, atkal tie paši zoroastrieši ar savām ugunīm, zemēm un vējiem. Šī vieta gan ir ārkārtīgi neērti pieejamā vietā (kādu stundu soļojām kājām no apmēram centra) un ar ļoti neērtiem darba laikiem – atvērta dažas stundas no rīta, tad garā pusdienu pauze, un atkal dažas stundas vakarā. Bet tas mūsu motivāciju itin nemaz neietekmē – nevaram taču būt tik tuvu pašam svarīgākajam pašas vecākās reliģijas templim visā Irānā un to neapmeklēt. Protams, trāpījāmies tieši pusdienu pauzē, tomēr viss nav tik melns, kā tas rādās – pavisam nejauši (meklējot tualeti) atradām balkoniņu ielas pretējā pusē un varējām templi visā tā krāšņumā pabaudīt vēl pirms pēcpusdienas atvēršanas.