Abi šoferi (brauciena laikā viņi samainījās vietām, šķiet, kādas četras reizes) iekāpšanas kašķu dēļ sākumā bija mani ienaidnieki, bet pēc tam ātri vien sadraudzējāmies. Pēc pāris stundām jau drīkstēju likt kājas uz paneļa, vēl vēlāk man ik pa brīdim piedāvāja tēju (tiesa gan vienmēr atteicos), uzdeva visādus jautājumus (atbildēt nevarēju, jo nerunāju persiešu valodā) u.t.t.