Un reku arī pavisam nabadzīgo mājas, droši vien te dzīvo arī tas kungs, kurš mums izmaksāja biļetīti. Daudz, daudz lupatu teltis, viens otrs ēzelītis un viss vienos putekļos. Sievas un bērni kaut ko ņemas pa ceļmalas kanālu (re, tā brūnganā ūdens strīpa bildes apakšdaļā), drēbes mazgā vai ko, nevaru saprast. Viss tāpat pelēki brūns! Tuvumā bildēt kautrējos, jo citādi sanāk, ka esmu tā kā uz tādu zoo atnācis. Runā, ka šie ļaudis lēnām, pamazām ievācoties ar savām teltīm uz privātām zemēm. Tikko saimnieks piefiksē, ka kaut kas nav riktīgi, visi atkal teltis savāc un pārceļas uz citu ceļmalu.