Autoosta un Karinčiks, kas soļo garām tiesnešu rindai. Katrs nobrauc ar acīm visam augumam un pie sevis klusībā paceļ lapiņas ar atzīmēm. Šis ir pēdējais mirklis, kad neesam patstāvīgi. No šī brīža Pakistānā būsim neatkarīgi – iesim, kur un kad gribēsim, par visu maksāsim paši un visādi citādi būsim parasti ceļinieki. Protams, bija liels prieks paviesoties pie šiem jaukajiem kungiem (Paldies, Šahid, paldies, Azfar, paldies Tanvīr), un ieguvām unikālas, citādi neiegūstamas pieredzes, bet kādreiz pienākas arī pabūt divatā. Un šobrīd jau pēc tā esam bezgala noilgojušies.