Pasākuma pats, pats noslēgums man ļoti atgādināja mājas! Iedomājos, ka esmu kaut kādā Splendid Palace tusiņā, kur, tāpat kā šeit, vienmēr ir dažādu ļaužu grupu pārstāvji – tie, kas skrien ārā no zāles, cik vien kājas nes, tikko iedegas gaisma, tie, kas pagaida pirmos skrējējus izskrienam un tad lēnām dodas prom paši, un tie, kas nepamet zāli, kamēr vien kungs ar automātu nepalūdz. Stāv un runājas. Mēs šoreiz bijām no trešajiem. Interesanti, ka lielākā daļa palicēju runā angliski, tas ir – arī savā starpā. Tas sabiedrības krējumam Pakistānā skaitoties augstais stils. Jocīgi.