Tāds, lūk, skats no mūsu izvēlētā hosteļa terasītes. Izskatās bišķiņ pēc Gibraltāra. Un te, uz terasītes, parādās mana nākamā Indijas problēma – apgarotie bālģīmji. Tā kā joprojām ir agrs rīts, jaunās, skaistās Eiropietes pa vienai sāk ripot ārā no savām istabiņām ar padusē pasistiem tepiķīšiem un sāk sirsnīgi jogot/meditēt. Nepadomājiet, ar jogu un meditāciju man nav itin nekādu problēmu, tās ir pat ļoti atbalstāmas nodarbes. Bet pretenciozi tikko tīņu vecumu pārkāpuši bālģīmji, kas par vecāku nopelnīto naudu ieradušies Indijā meklēt sevi (turklāt sevi meklē pēc iespējas komfortablākā un ar visām ērtībām aprīkotā viesnīcā, ieteicams, kādā no “svētajām” pilsētām), tie gan man neiet pie sirds. Atgādināšu vēlreiz – joga, meditācija ir ĻOTI atbalstāmas nodarbes. Pat, ja to praktizēšanai man nesaprotamu iemeslu dēļ speciāli tiek veikts garais ceļš līdz Indijai. Bet tie pretenciozie jaunieši, grrrr…