Tikko iznāc cauri vārtiem, priekšā spoguļu istaba jeb privāto audienču zāle. Atkal viss vienos spoguļos, lielos un mazos. Daži pat tik lieli, ka mierīgi var paspoguļoties, ko Karinčiks tieši šobrīd arī dara. Šeit Maharadžas uzņēma savus tuvākos ļaudis. Karstajās vasarās visas spoguļu zāles ieejas (trīs no četrām sienām praktiski ir vieni vienīgi arkveida atvērumi) tika aizslēptas no saules ar īpaša auga (Khas) sakņu aizkariem. Saknes ik pa brīdim tika aplaistītas ar ūdeni, līdz ar to zālē bija patīkami vēss un smuki smaržoja pēc aromātiskajām saknēm. Iedomājies, ja tu drausmīgā tropu karstumā aizkabini savu vienīgo logu ar rāceni un pa brīdim aplaisti to ar ūdeni! Man šķiet, ka tur vis nekāda vēsā un smaržīgā pasēdēšana nesanāk, bet, nu, katram jau savs.