Iekšpusē joprojām saglabājies vecā ūdensapgādes sistēma. Ūdeni visam pils kompleksam piegādāja no tuvējā ezera. Tā kā pils bija kalna augšiņā, bet ezers lejiņā, sistēma bija diezgan sarežģīta, kā nekā ūdens jāpaceļ vairāk nekā 45 metrus virs ezera līmeņa. Visādi mehānismi (parasti balstīti uz dzīvnieku spēku un ādas maisiem) uznesa ūdeni līdz pils apakšai, kur pie darba ķērās “Persiešu ūdensrats”, tā ir tāda kātu un zobratu sistēma, kuras galā ir virve ar statiski piestiprinātiem spainīšiem, kuri automātiski izgāž savu saturu uz jumta esošajā rezervuārā. Spainīši iztukšojušies, atkal brauc pa virvi lejā, kur no apakšējās cisternas pasmeļ jaunu ūdeni. Ai, es laikam nemāku labi izstāstīt. Īsāk sakot, ēzeļi šajā istabā iet pa riņķi, un ūdens maģiski nokļūst uz jumta. No kurienes, protams, rada normālu spiedienu visā Maharadžas pilī.