Būvējot Tadžmahālu, strādnieki ierastā bambusa vietā izmantojuši akmens stalažas, kuras izveidojušas milzu ēku, kas, protams, bijusi pat lielāka nekā pats Tadžmahāls, un tad tur iekšā lēnām arī rušinājuši. Leģenda klīst, ka stalažas bijušas tik lielas (vajadzēja tūkstoti ziloņu, lai atgādātu materiālus), ka būtu nepieciešami vairāki gadi tam vien, lai tās noārdītu un aizvestu prom, tāpēc Šahs Džahāns izdomājis viltīgu plānu – paziņojis, ka no stalažām savākto materiālu visi, kas to noārdīs, drīkst paturēt sev. Un vienas nakts laikā ieradušies zemnieki un visu izvazājuši pa mājām savām celtniecības vajadzībām.