Kāpēc vispār tik agri lietojam metro – jo jānokļūst Mjanmas vēstniecībā, jāpiesakās vīzām. Bet vīzu galdiņš Mjanmas vēstniecībā ir atvērts tikai stundu, tā kā jātrāpās diezgan precīzi. Precīzi arī trāpījām, bet izrādījās, ka pirms iesniegt dokumentus vīzai, pirms tam jānoglabā nauda (jā, tieši tā, nevis jāpārskaita, bet jāatstāj bankā un pretī jāpaņem tāds kā čeks, ar kuru vēstniecības ļaudis pēc tam varēs naudu atkal savākt). Labi, ka pie vēstniecības bija arī vācu meitene, kura prata mums paskaidrot, kas un kā, jo pati jau vienreiz neveiksmīgi nākusi uz šo procedūru. Nu, līdz ar pēdējo minūti paspējām iesniegt un rīt jau esot jānāk pakaļ vīzām. Lieliski! Tagad pastāstīšu, kāpēc sēžam autobusa pieturā, nevis metro – jo man somā ir nazis. Tas pats nazis, ar kuru jau neskaitāmas reizes esmu braucis visdažādākajos transportos, bet šoreiz, redz, nedrīkst. Un tikko sāku strīdēties pretī, man no muguras pienāk kungs ar automātisko ieroci, kas manus argumentus padara invalīdus. Autobuss it is!