Tālāk dodamies uz Dilli Haat. Patiesībā ieradāmies šeit, jo Puškarā satiktā latviešu Katiņa ieteica šo kā labāko vietu, kur paēst Momos (tas ir, tos nepāliešu pelmeņus), bet izrādījās, ka vēl bez pelmeņiem te ir daudz, daudz cita. Dilli Haat ir tirdziņš, kurā ir pavisam daži permanentie rezidenti (ēstuves un līdzīgas iestādes), bet pārējie tirgotāji te darbojas pēc rotācijas principa. Pieteikties uz tirgošanās vietu var tikai tie amatnieki/rokdarbnieki, kas reģistrējušies attiecīgā valdības kontrolētā amatnieku organizācijā, tāpēc te vis netiek visādi starpnieki, krāpnieki, liekēži. Turklāt tirdziņā ir štatu kvotas – no Katra Indijas štata drīkst ierasties noteikts skaits amatnieku, kuri tirgojas ar tieši savam reģionam raksturīgiem izstrādājumiem. Par tirdzniecības vietu jāmaksā simboliskas 100 rūpijas dienā, tādējādi padarot produkcijas cenu pieejamāku, tajā nav jāierēķina tirdzniecības vietas nomas cenu. Un katrs tirgotājs šeit drīkst palikt ne ilgāk par piecpadsmit dienām, līdz ar to ir nodrošināta pieejamo produktu dažādība! Vai nav paradīze? Paradīze Indijas virsū!