Te tikām dedzināšanai vēl tuvāk. Droši vien pamanīsi, ka daudzi ļaudis visu procesu bildē ar telefoniem. Bet tie ir radinieki, viņiem drīkst. Vispār viss šis process ir priecīgie svētki, nevis bēdīgie, kā pie mums. Jo, ja aizgājējs sadedzināts Varanasi (svētākajā pilsētā) un atlikumi iemesti Gangā (svētākajā upē), visticamāk viņam izdosies sasniegt Mokšu, tas ir – izrauties no pārdzimšanas cikla, un vairs neatgriezties uz zemes. Tas tā kā būtu visu hinduistu mērķis. Nu, jā, un atgriežoties pie sūdīgās malkas – nevienam nav liegts savus aizgājējus dedzināt Varanasi, tāpēc pat tie, kas vispār nevar atļauties malku, saņem dažas pagales sūdīgās malkas un atļauju trīs stundas izmantot gātu par brīvu. Tad nu viņi dedzina, kā prot, parasti neaizskaramie palīdz procesā, ierušinot ekstremitātes vai galvu vairāk uz iekšu, kad torss jau sakrities un tā, bet galu galā vienalga paliek pāri gana daudz miesas. Nu, ko darīt – tāpat svētā procedūra jānoslēdz un viss ķermenis jāmet upē. Tad nu ķermenis upē arī noslīkst, nākamajā dienā, sakrājies sadalīšanās gāzes (labi, par šo ķīmisko procesu neko daudz nezinu, netiesājiet), atkal uzpeld un bieži vien nonākt kaut kur krastā. Uzmini, kas notiek tālāk? Klāt ir daudzie sunīši un dabū savu bezmaksas pārtiku! Starp citu, ir arī tādi ļaudis – Aghori Babas – kas arī pārtiek no šiem te kremācijas blakusproduktiem, turklāt ne tikai izmanto gaļiņu ēšanai, bet arī dekorē sevi ar miroņu pelniem, taisa krellītes no kauliem, un, nu, tu saproti. Īstenie hinduisti Aghori Babas uzskata par apmēram melnās maģijas piekopējiem (jo viņiem it kā piemīt dziedināšanas spējas u.t.t.), kamēr es – vienkārši par plānprātīgiem idiotiem.