Labi, atgriežamies pie cilvēkiem. Lūk, galvenais laukums – tur ir piemineklis, estrāde, lielais ekrāns, viss, kā kārtīgos padomju galvenajos laukumos pienākas, hehe. Un tāda stilu eklektika, ārprāts! Varbūt lielais tautu sajaukums rada arī lielāku konkurenci, jo analfabētu procents Dārdžilingā ir daudzkārt zemāks nekā pārējās Indijas vidējais. Un vispār – pilsētā ir 67 vidusskolas! Iedomājies – uz simts tūkstošiem cilvēku – sešdesmit septiņi gabali! Jāatzīst gan, ka tajās mācās ne tikai vietējie, te brauc mācīties kaudzēm visādu lauķu bērnu, jo nekur tuvumā jau lielākas pilsētas nav, tikai kalnu ciemi. Vēl šejienes skolas ir populāras nepāliešu starpā, jo, kā jau teicu, līdz robežai tikai 30km, un de facto lietotā valoda te tāpat ir nepāliešu.