Tā, esam nonākuši atpakaļ Siliguri (tā ir tā pati pilsēta, kurā atrodas NJP stacija, kurā pirms tam ieradāmies no Varanasi), pēc Karīnas sejas jau var redzēt, ka piedzīvota vilšanās – sliktā, briesmīgā Indija tomēr vēl nav beigusies. Tikko lejā no kalniem, atkal viss ir slikti. Izstāstīšu vienu piemēru – gribam nokļūt Gauhātī, tāpēc mums, protams, apkārt uzreiz bariem vīriņu, kas tieši to mums var piedāvāt. Luxury bus, tikai 450 naudas, pulksten piecos pēcpusdienā, viss baigi forši. Tā kā esam pieredzes bagāti, sakām, ka gribam redzēt autobusu. Vīrs mūs ved kādu pus kilometru, līdz tiešām aizved pie autobusa. Autobuss, protams, nav ne tuvu luxury, bet lai būtu. Vīrs saka, ka jābrauc tūdaļ (pulksten 16:00), lai gan biļetē rakstīts 17:00. Sakām, ka nē, paēdīsim pusdienas, un tad brauksim piecos. Tad būšot cits autobuss, viss slikti, jābrauc tagad. Sakām, ka nē, izkliedzamies, piedraudam ar policiju, kamēr vīrs atdod iemaksāto drošības naudu. Ejam pie cita vīra – atkal piedāvā mums luxury bus. Sakām, ka mums vienalga, der arī slikts autobuss, tikai, lūdzu, lūdzu, vīrs, nemelo mums. Saki, kā ir – vai ir sūdīgs autobuss? Vīrs saka, nē, nē, VIP, vislabākais, Volvo u.t.t. Tajā brīdī jau esam uzzinājuši, ka citādāku autobusu nav, uz Imphalu brauc tikai sūdīgie autobusi. Pret to mums nav vispār nekādu pretenziju! Bet kāpēc nemitīgi jāmēģina mums iestāstīt, ka būs VIP un luxury? Kādēļ? Kas no tā iegūst? Nesaprotu!