Šis jau gan ir pirmdienas rīts, bet gribu vēl pabeigt reportāžu par Imphalas autobusu. Tādi no rīta izskatījās mūsu krēsli. Karīna kaut kādā brīdī pārvācās sēdēt citu, kur krēsls mazāk krīt nost, es savējo kaut kā pamanījos nosargāt, bet vispār kopumā gulējuši neesam necik. Ne tikai interjers, bet arī piekare un viss pārējais tehniskais stāvoklis ir zem katras kritikas. Sēžot aizmugurējās rindās un braucot pa kalnainajiem ziemeļaustrumu ceļiem, lēkāšana bija šausmīga, un pēc katras palēkšanās jācenšas notrāpīt atpakaļ uz sēžamvirsmas, un jāpamanās nosargāt, lai sēžamvirsma neaizskrien kaut kur prom, citādi sanāk piezemēties uz kaut kādām metāla konstrukcijām. Es varbūt brīžiem izklausos pēc baigā švīta, bet patiesībā man ir diezgan zemas prasības pret komfortu. Bet šis! Šis ir daudz, daudz par traku pat priekš manis! Nākamreiz es tiešām apsvērtu lidošanu vai braukšanu taksī.