Imphālā tiek kārtīgi regulēta satiksme! Luksofori gan nestrādā (un tādu tendenci novēroju visā pilsētā, visu šeit pavadīto laiku), bet sieviņas baltās pufaiciņās un ķiverītēs stāv rotācijas apļa vidū un kaut ko švitinās ar rokām. Neizskatās, ka no tā būtu kāda jēga, ka kāds to vispār ievērotu, bet kundzīte savu darbu dara cītīgi. Imphāla ir no tām Indijas pilsētām, kurās ierodoties obligāti jāreģistrējas imigrācijas dienestā, lai visi zinātu, ka tu te esi. Protams, neviens no uz ielas uzrunātajiem likumsargiem vai militāristiem (arī šī satiksmes regulētāja) vai nu nesaprot ne vārda angliski, vai nekad nav dzirdējuši par tādu reģistrāciju. Vaicājām vienam, otram, trešajam, līdz uzradās kāds aktīvists, kurš par visām vārītēm bija gatavs mūsu problēmu atrisināt – kopīgi gājām cauri milicijas ēkām un to priekšnieku kabinetiem, kamēr tiešām atradām vajadzīgo ēku. Savā starpā jau bijām norunājuši, cik tieši rūpijas dosim nesavtīgajam palīgam, kad nonāksim līdz neizbēgamajam pakalpojuma apmaksas mirklim. Izrādās – necik! Izrādās, vīriņš tiešām gribēja tikai mums palīdzēt, un, to darīdams, iztērēja labu stundu sava laika. Re, kāda Indija!