Nevaru galvot, jo viņu valodu nesaprotu, bet pusdienas pārtraukumos sievas it kā savācoties pa bariņiem un pārrunājot sociāli politiskas tēmas. Nevis realitātes šovus, bet politiku! Nuja, un tas arī vienīgais veids, kā sievas var noturēt savu varu – ar zināšanām. Vispār visa Imphālas (iespējams, pat Manipuras) ekonomika balstās uz šīm sievām – tikko viņām kaut kas neiepatīkas, iet vaļā streiki un protesti. Bet bez viņām taču nav, kur iepirkties! Nav ne ēst, ne dzert, ne muti nomazgāt! Labi, muti nomazgāt ir, bet no mutes mazgāšanas vien taču neizdzīvosi! 20. gadsimta sākumā sievas pat divas reizes (1905. g. un 1939. g.) sākušas “sieviešu karu” pret saviem britu overlordiem, karu, protams, zaudējušas, bet tā gaitā panākušas vairākus labvēlīgus lēmumus – Manipurā likumdošana šad tad bijusi pret vietējiem labvēlīgāka nekā visā pārējā Indijā!