Tālāk visi notikumi risinās ātri – uz Kata nevaram tikt, jo, izrādās, ceļš, kas ved no Tamu uz Kata, ārzemniekiem ir slēgts (atceries to atļauju, kas bija jāgaida 20 dienas? Izrādās, ka visa šī valsts puse ir pa pusei slēgta, mūsu papīrs ļauj mums ceļot tikai pa lielākajiem ceļiem), tāpēc vienīgais variants ir braukt uz Mandalaju, no kurienes pārsēsties vilcienā un braukt atkal atpakaļ uz šo pusi, lai nokļūtu Katā. Turklāt vienīgais autobuss uz Mandalaju ir 11 no rīta. Naudu joprojām nedabūjis (visi pilsētas bankomāti nestrādā – kaut kāda komunikācijas problēma, pēcpusdienā sākšot strādāt; vienīgā banka, kura maina valūtu, būs vaļā tikai 10:30), skrienu mājās pēc Karīnas, jābrauc mudīgi prom! Abi ar Karīnu skrienam atpakaļ, samainām naudu, bet tā vietā, lai brauktu uz Mandalaju, esam gudrāki, brauksim tikai līdz Kalē, un no turienes izdomāsim, kā tikt uz Kata. Gudrinieki! Atkal aizrunājos par nebūtiskiem sīkumiem – kas ir svarīgi ir šis mikriņš – paskat, cik viss tīrs! Labi, nevar tā īsti redzēt neko citu, kā vien dārdošo karaoki, kas visu brauciena laiku rādās teļļukā, bet varu galvot – viss ir tīrs! Ļoti tīrs!