Griežamies atpakaļ, un pa ceļam kārtējais tirdziņš. Šeit gan uzmanība jāpievērš krāsainajām, želejainajām lietām bļodiņās, nevis augļiem (starp citu, izrādās, ka nekad nebiju ēdis marakuju, bet to vēlāk pagaršoju, vari vairs par to neuztraukties). Protams, visapetītelīgākā izskatās melnā, tāpēc to arī pagaršoju. Garšo pēc rūgtas plastmasas, plastmasas ar želejīgu struktūru. Pārdevējtante teica, ka tas esot “Grass, grass, mint, mint”(Mjanmā ļaudis angliski runā ļoti vāji, tāpēc pārsvarā nākas komunicēt ar vairākkārt atkārtotiem atslēgas vārdiem), bet man liekas, ka to gatavo nevis no piparmētras, bet gan no naftas. Krāsa arī atbilstoša. Tādu vairs nepirkšu, labi?