Šīm meitenēm gan tanakas nevajag, viņām ir lielās konuscepures, tās labi pasargā no saules. Tagad izstāstīšu, ar ko mazās mūķenes atšķiras no mazajiem mūkiem. Pirmkārt, protams, ar rozā ietērpiem! Arī pieaugušo mūķeņu tērpi ir rozā, un tā ir Mjanmai unikāla lieta, citu zemju budistes tādus tērpus nenēsā. Galvas gan ir noskūtas, tāpat kā puikām. Otrkārt, ja puikām būšana par mūku divas reizes mūža laikā ir teju obligāta, tad meitenēm tā ir pilnīgi brīva viņu (vai viņu ģimeņu) izvēle. Neviens nekad neskatīsies ar šķību skatienu uz meiteni, kas nav bijusi mūķene. Treškārt, mūķenes tāpat lasa svētos rakstus, lūdzas, piekopj askētisku dzīvesveidu (mūkiem pieļaujamo 5 lietu vietā viņām gan pienākas desmit, psēē), vāc ziedojumus, mācās u.t.t., bet nepiedalās budisma ceremonijās un nekad neceļo uz ārzemēm misionāru lomā. Dažreiz nabadzīgās ģimenes sūta savas meitas par mūķenēm, jo tas ir vienīgais veids, kā iegūt kaut cik normālu izglītību un izrauties no mūžīgā nabadzības cikla.