Vienīgā tempļa ieeja ar vienīgo tempļa telpu. Tātad, atgriežoties pie vēstures – karalis bija tik pārņemts ar savu milzu pagodas ideju, ka celtniecībā izmantoja ne tikai visus pieejamos karagūstekņus (kas tajā laikā bija absolūti normāla prakse), bet sāka spiest piedalīties darbos arī vietējos zemniekus un citus zemāko kārtu pārstāvjus, turklāt apmaksāja būvniecības izmaksas no valsts kases, protams. Kādā brīdī tas sāka neiepatikties visiem tiem zemcilvēkiem, tāpēc viņi izdomāja viltīgu plānu – zinādami, ka karalis ir ārkārtīgi māņticīgs, viņi izplatīja baumas, ka it kā, tikko lielajai celtniecībai gals būs klāt, tāpat gals būs klāt arī visai Birmas valstij. Līdzīgi kā ar Daugavu un Rīgu, ja? Bet, nu, plāns nostrādāja, Karalis sabijās, un celtniecību pamatīgi piebremzēja, kas zemniekus totāli apmierināja, jo lēnā būvniecība atļāva valsts budžetu izmantot arī citām, vairāk noderīgām lietām. Pēc karaļa nāves, milzu tempļa būvniecība apstājas uz visiem laikiem. Nevienam, šķiet, nebija motivācijas ar tādu ķieģeļu kubu ņemties.