Cits mūks atlūzis, tā arī saulrietu nesagaidījis. Ai, ai! Ar to arī mana motociklista dienasgrāmata beidzas. Tālāk sekoja mājupceļš PA TUMSU! Grūti ar manu vistas aklumu tajā satiksmē ar mocīti pa tumsu. Piestājām vēl paēst, un, kad pēc ēšanas mēģināju atmuguriski izstumt mocīti no stāvvietas, netīšām iedevu ručkā, mocītis iebrauca pārējos noparkotajos mocīšos, un abi nokritām zemē! Bet nekas, pieskrēja vietējie vīriņi, palīdzēja piecelties, piecēla mocīti, no jauna to piedarbināja, paprasīja, vai viss kārtībā un tā. Neviens vispār neiedomājās uztraukties par to, ka būšu sabojājis viņu mocīšus vai kas tāds!