Man šķiet, ka šis ir Dhammayangyi templis. Saku “man šķiet”, jo patiesībā visi tie tempļi ir tik līdzīgi, un nosaukumi tik grūti paturami atmiņā, ka nekādi nevaru būt drošs. Turklāt nav jau tā, ka kādam no šo bilžu skatītājiem būtu baigi svarīgi, kā tieši šis konkrētais templis saucas. Ko gribēju pastāstīt – jo daudzās Baganas vietās izkrāmējušies ļaudis ar smilšu zīmējumiem. Smilšu zīmējumi tas ir tā – noklāj kaut kādā formiņā uz papīra līmi, uzber smiltis. Tad noklāj līmi jaunā formiņā, uzber citas krāsas smiltis. Un tā, kamēr bilde gatava. Lieta tāda, ka tās bildes visās vietās izskatās teju līdzīgas, bet tāpat visās vietās bilžu saimnieki izrunājas, ka paši tās bildes taisa, visa ģimene zīmē, iemācījušies tur no vectēva un ko tik vēl ne. Šis kungs izrīkojies vēl viltīgāk – nosēdinājis divas kundzītes, kas turpat stūrī kaut ko glezno (tur bez smilšu bildēm ir arī parastās gleznas). Rodas iespaids, ka viņas uzglezno kārtējo gleznu un noliek blakus pārējām. Tomēr – nekā! Kad apsēdāmies uz kādu pus stundiņu šūpolēs (re, augšējā labajā stūrī), novērojām, ka “gleznotājas” to vien dara, kā cūkojas ar otu. Paēd pusdienas, pastaigā apkārt, pacūkojas. Nu, jebkurā gadījumā gleznas tur netop! Kad sāku vīram teikt, ka citiem ir tādas pašas gleznas, viņš sāka taisnoties, ka viņš zīmējot tik daudz, ka pietiek vēl, lai notirgotu citiem, kas tirgo tālāk, tāpēc viņš varot man iedot vislabāko cenu no visiem. Ha! Mani neatstāj pārliecība, ka tās “gleznas” ir ražotas rūpnīcā Ķīnā, un maksā varbūt kādus 10 centus gabalā. Lētākā cena, ko šis kungs mums piedāvāja – $2. Kas tiešām ir lēti, jo mūsu kanādiešu čomi nedabūja lētāk par $5. Nu, jā, tātad – tie iet vaļā riktīga Indija.