Ieejam iekšā, bet tur – koridors. Garš! Labi, ka paņēmām līdzi apavus, jo pēcāk, protams, atradām īsto ieeju/izeju, un tad pēcāk nebija vairs jānāk atpakaļ, lai savāktu savas čībiņas. Virs katrām durvīm (es nezinu, vai tās drīkst saukt par durvīm, bet, nu, tu jau saprati) ir kaut kāds tekstiņš, un katrs no tiem – citādāks. Man bail, ka tur rakstīts apmēram: “Izejot pa šīm durvīm, tu pārvērtīsies par kazlēnu,” tāpēc cītīgi pieskatīju Karīnu, lai kaut kur neaiziet šķībi.