Jangona. Čīliešu dzejnieks Pablo Neruda savulaik Jangonu (tolaik Rangūna) iesaucis par asiņu, sapņu un zelta pilsētu. Jā, izrādās, tā nemaz nav tāda mūsdienu lieta – tūrisma galamērķiem nosaukties kaut kādos nesaprotami dramatiskos nosaukumos, visādas Vidzemes Šveices un tā. Lai gan Jangonu par mājām sauc teju pieci miljoni ļaužu, jau uzreiz, izkāpjot no autobusa, tā šķiet kaut kā aizdomīgi klusa un smaržīga. Pēcāk atklāsim, ka tam par iemeslu ir aizliegums pilsētā lietot mocīšus/motorollerus un visādus tuktukus. Izrādās, ka tie mazie ķēmi arī ir vislielākie piesārņotāji. Nesaprotu, kāpēc visas pilsētas tos neaizliedz! Visādi citādi – tāda pati kā jebkura Āzijas lielpilsēta. Starp citu, attēlā redzami mūsu centieni atrast kādu budžetam piemērotu vietu vakariņām, bet viss, ko atrodam, ir bāri un dzertuves – jā, šīs vietas ar plastmasas galdiņiem un krēsliņiem (dienasgaismā tie visi nozūd, un to vietā darbojas pavisam parasta brauktuve) nepārdod itin nevienu ēdienu, tikai vietējos polšus. Tādi mums Jangonas pirmie mirkļi, hehe.