Šoreiz gan stopēšana vairs tik veikli neizdodas, stāvam uz šosejas kādas minūtes 10, bet neviens kā nestājas tā nestājas. Varbūt tāpēc, ka nakts, vai varbūt tāpēc, ka mums blakus piebraucis mocītis ar taju (ja nu kāds nezina – taji ir tie paši taizemieši, Taizemes pamattauta) pārīti, kas nemitīgi cenšas ar mums kaut ko sarunāt, lai gan ne vārda nerunā angliski. Pēc tām pašām desmit minūtēm nez no kurienes uzrodas vīriņš, kurš jau pamanījis mūsu mocības un tāpēc uztaisījis priekš mums zīmi, uz kuras taju valodā rakstīts “Lampanga” un “Čiangmai”. Uz kurieni vēl tad mēs varētu doties, viņš saka. Un pareizi arī ir – tie bija mūsu šim vakaram ieplānotie sasniedzamie mērķi – ja netiekam līdz Čiangmai (jābrauc teju 300km, un ir jau deviņi vakarā), tad vismaz līdz Lampangai vajadzētu tikt.