Kas jādara, jādara, laiks kukaiņu ēšanai. Mēs gan nesaņēmāmies noprovēt tos nupat redzētos milzu prusakus, tiem varot ēst tikai iekšpusi, tātad, pirms tam vēl jānomizo, jāizķidā un tā, tam man nepietiek motivācijas, bet šos mazos sisenīšus var mest pa taisno mutē. Izvēlējāmies melnos sienāžus, baltos sienāžus un vēl kaut kādus sīkus kukaiņus, kuriem nosaukumu neatceros. Visi garšo vienādi, pēc eļļas. Šiem, atšķirībā no tārpiem, nav mīkstā vidus, bet tā vietā nāk cita neērtība – mūžīgi zobu šķirbās sasprūdušās kukaiņu kājas. No tām tikt vaļā nav nemaz tik viegli!