Lūk arī pati saliņa. Izrādās, ka uz mākslīgā ezera ir tikpat mākslīga saliņa, tā pat nav īsta sala, bet gan peldošs laukums, uz kura sēž Buda ar visu tam pienākošos aprīkojumu. Par šo Budu ir baigā leģenda. Vispār tad jāsāk viss no sākuma – pirms apmēram pieciem gadu simteņiem tieši šajā vietā bijis templis, patiesībā tas joprojām te ir, tikai zem ūdens (še tev nu bija Staburags!). Kādu laiku atpakaļ zvejnieks ar savu laivu, slēpjoties zem kokiem no vētras, ievērojis, ka brīžiem no ūdens apakšas pavīd Budas galva. To viņš pastāstījis vietējiem mūkiem, kas septiņas dienas dziedājuši savas budisma lūgšanas, kamēr Buda (piemineklis) iznācis no ezera dzelmēm, un, neskatoties uz ilgo ūdenī pavadīto laiku, tas bijis pat bez skrambiņas. Vēl dažus gadus vēlāk kāds vietējais deputāts nosapņojis, ka Buda ļoti gribot atpakaļ ezerā, tāpēc te uzbūvēta peldošā platforma, un Buda uzstādīts savā sākotnējā vietā (tikai dažus desmitus metru augstāk).