Kad braucām uz saliņu, es neko no šī stāsta nezināju, domāju, ka tas ir īsts ezers un īsta sala. Tur augošie banānu koki (jā, līdz šim arī banānu palmas nebiju pārāk daudz redzējis, tāpēc bildēju uz nebēdu) arī neliek domāt, ka šis viss varētu būt neīsts! Pēdējos piecus gadus vietējie konservanti (tie ir tie ļaudis, kas cīnās par visu iespējamo kultūras un vēstures pieminekļu restaurēšanu/konservēšanu) cīnās par iespēju ezeru uz mirklīti nosusināt, savest templi kārtībā, uzbūvēt tam apkārt dambi, un ezeru atplūdināt atpakaļ, bet visādi gudri ārzemju restauratori saka, ka atņemot templim jau tik ierasto dabīgo vidi (ūdeni), tas sabruks pavisam. Vietējie rīsu audzētāji un zvejnieki arī nav baigajā starā par tādu ideju, tāpēc izskatās, ka Wat Tilok Aram templi sagaida Staburaga liktenis. Vismaz tik ilgi, kamēr kāds neatklās, kā pareizi konservēt vecus zemūdens tempļus.