Apceļot Irānu pašu spēkiem. Labi un slikti padomi

Kādā no komentāriem saņēmām jautājumu par Irānas apceļošanas praktiskajām pusēm – transportu, sakariem, valūtu, naktsmītnēm, tāpēc šajā rakstā padalīšos ar mūsu pieredzi, liekot uzsvaru uz taupīgu ceļošanu. Ja jūs man vaicāsiet, vai būt Irānā paša plānotā ceļojumā ir grūti, viennozīmīgu atbildi nevarēšu sniegt. Mēs ar pārāk lielām grūtībām nekad nesaskārāmies un ne reizi nepalikām bez jumta virs galvas.

Nokļūšana. Opciju ir daudz, taču, ja man būtu jābrauc no Rīgas, lidotu līdz Armēnijas galvaspilsētai Erevānai, kur katru dienu kursē vairāki autobusi uz Teherānu, kas pasažierus izlaiž arī pa ceļam. Autobusa cena ir 55 dolāri un es jums galvoju – ērtāku pārvietošanās līdzekli jūs nebūsiet līdz šim redzējuši. Otrs vienkāršais variants ir lidot līdz Stambulai, no kurienes pārsēsties lidmašīnā uz kādu no deviņiem galamērķiem Irānā. To visu var izdarīt ar „Turkish Airlines”.

Valūta. Šī nu ir tā sadaļa, uz kuru vajadzētu paļauties vismazāk, jo riāla kurss nekad nav bijis īpaši stabils. Pēc vienošanās par Irānas kodolprogrammas ierobežošanu nobažījāmies par riāla iespējamo sadārdzināšanos, tāpēc sazinājāmies ar valūtu zinātnes doktoru Didzi Veinbergu, kurš mums ieteica iepriekš riālus neiepirkt. Paklausījām un pareizi darījām, jo nekāda liela skāde mūsu ieplānotajam budžetam netika nodarīta. Valūtas maiņas punkti Irānā nav atrodami ik uz soļa, taču vajadzības gadījumā tos ar vietējo palīdzību var atrast bez milzīgām problēmām.

Pirmos 30 eiro samainījām uz robežas, kurss bija diezgan godīgs, pat labāks nekā oficiālais un XE aplikācijā norādītais. Nākamos 100 eiro samainījām Tebrīzā, taču tur mūs mazliet apkrāpa – lai arī kurss bija godīgs, dabūjām maksāt mistisku komisijas maksu starpniekam, kurš mūs nokoļīja uz ielas un aizveda uz ofisu, un saņemtajā naudas čupā, kas sastāvēja no 50 000 riālu banknotēm, viltnieki bija ieslidinājuši arī vienu 5000 banknoti. Kopā pazaudējām aptuveni piecus eiro, taču vienalga saņēmām vairāk nekā bija norādīts pieminētajā aplikācijā.

Labākais kurss, par kuru mainījām: 38 000 riālu pret vienu eiro.

Ieteikums: naudu nemainīt bankās, jo oficiāli noteiktais kurss ir daudz augstāks nekā privātajos valūtu maiņas ofisos.

Jāņem vērā, ka irāņi ir ļoti nekonsekventi cenu norādīšanā. Dažreiz cenas rakstītas riālos, dažreiz tomanos. Ja cena ir 10 000 tomanu, tas patiesībā ir 100 000 riālu, tāpēc pirms maksāšanas vienmēr ieteiktu noskaidrot, lai netīšām nav jāmaksā desmit reizes vairāk. Iegrābāmies tikai vienreiz, kad taksists viena eiro vietā vēlējās saņemt desmit. Redziet, nebijām iedomājušies, ka uz trīs kilometrus attālo viesu namu vīrs gribēs vest par 300 000 riālu. Bet tas bija Teherānā,  tur viss ir iespējams.

Bankomāti. Arī šī sadaļa var mainīties, taču mūsu uzturēšanās laikā Irāna joprojām bija atslēgta no starptautisko maksājumu sistēmas, līdz ar to VISA un „Mastercard” kartes nebija īpaši noderīgas, tāpēc visu Irānai paredzēto budžetu + naudu ārkārtas gadījumiem bijām sarūpējuši svaigās un smaržīgās eiro banknotēs. Tas nav bīstami, jo Irānā tūristus mīl, sargā un nebaksta, tāpēc jābūt īpašam muļķim, lai uzskrietu virsū laupītājam.

Avārijas gadījumā naudu var izņemt kaut kur pa kaktiem. Paši neizmēģinājām, bet zinām, ka komisija par tādu joku ir 5% no izņemtās summas. Tas ir nelegāli, tāpēc nevaru galvot, ka jūs neapkrāps. Ieteiktu uz šo iespēju pārāk nepaļauties.

Ja ceļojuma laikā uznāk vēlme iegādāties persiešu paklāju vai kādu citu ārkārtīgi dārgu priekšmetu, to varēs izdarīt arī ar bankas maksājuma palīdzību, jo lielākie paklāju ražotāji noteikto sankciju dēļ reģistrējušies AAE, līdz ar to visi maksājumi notiek pa apvedceļiem. Tirgotāji paklājus piedāvā arī nosūtīt uz mājām, tāpēc atrunas „man nav tik daudz skaidras naudas un nepietiek vietas bagāžā” nederēs. Tiesa, tirgotāji nav uzbāzīgi.

Ceļvedis. Visos ceļojumos spītīgi izmantojam „Lonely planet” ceļvežus. Iespējams, jūs zināt labāku, taču arī šis ir labs un jau ļoti ierasts. Šobrīd ir pieejama tikai 2012.gadā izdota grāmata, taču avoti tūrisma aprindās ziņo, ka drīz būs jauna. Ceļvedī lieliem burtiem norādīts, ka cenas ceļojuma brīdī, visticamāk, neatbildīs patiesībai, un taisnība vien ir. Norādītās cenas par naktsmītni dažreiz atšķīrās pat divas reizes (uz augšu, protams), par muzejiem nerunājot. Irāņi pamanījušies ieviest diferencēto cenu sistēmu tūristiem un vietējiem, tāpēc muzeji iepriekšējo 0,60 – 1 eiro vietā maksā vidēji 5 eiro par biļeti. Šajā gadījumā triks ar muzejiem Krievijā „man tāds akcents, jo es no Kaļiņingradas” nederēs, tāpēc iešmaukt par vietējo cenām ir teju neiespējami. Rasisms! Pirms ceļojuma paļāvāmies uz ceļvedī norādīto cenu, tāpēc jaunā sistēma mums bija nepatīkams pārsteigums. Tiesa gan, mutīgākie ceļotāji var izdīkt atlaidi. Mēs dīcām divreiz un abas reizes arī izdīcām, lai gan nemaz tik mutīgi arī neesam.

Es domāju, ka man nav jāiesaka pirms došanās uz Irānu, izpētīt ceļojumu forumos aprakstītās pieredzes, vai ne?

Vēl viens noderīgs izziņas avots ir vietējie iedzīvotāji, ar kuriem ļoti viegli var sakontaktēties ar „Couchsurfing” palīdzību. Tiesa gan, labāk vienu un to pašu jautājumu uzdot vairākiem cilvēkiem un salīdzināt atbildes, jo pat Irānā var atrast pa kādam dīvainim.

Naktsmītnes. Hosteļu Irānā nav, ar to ir jārēķinās. Arī veikt rezervāciju internetā var tikai dārgākajiem hoteļiem. Vienīgā iespēja (bez „Couchsurfing”) ir doties uz viesu namiem jeb „Mosafer-Khaneh”.  Uzreiz brīdinu, ka tās vietas nav pašas tīrākās – tualete un duša visbiežāk ir kopīga vairākām istabām, gultas veļa ne vienmēr ir svaiga, segas pieejamas tikai bez pārvalkiem, līdz ar to esmu pilnīgi pārliecināta, ka viņi tās nemazgā pēc katra viesa. Guļammaiss var izrādīties pat ļoti noderīgs. Lētākais viesu nams, ko atradām, maksāja astoņus eiro par nakti uz abiem, dārgākais (un netīrākais) – 17 eiro (Teherānā). Jārēķinās, ka šajos viesu namos bieži vien par dušu ir jāmaksā atsevišķi, tāpēc vēlams to noskaidrot pirms darījuma noslēgšanas. Tāpat jārēķinās, ka šajās vietās paliek pārsvarā vietējie, tāpēc nekādi ceļotāju groziņu vakari tur nesanāks. Internets viesu namos ne vienmēr ir pieejams.

Vidējas klases viesnīcas ar brokastīm, internetu un labierīcībām istabiņā viegli var atrast aptuveni par 40-50 eiro par nakti. Vairākas reizes tieši šo viesnīcu darbinieki mums palīdzēja atrast lētos viesu namus.

Protams, ir iespēja izmantot „Couchsurfing”, taču ilgstošie ceļotāji piekritīs – ne vienmēr ir vēlme to darīt, dažreiz labāk pabūt vienam. Reizēs, kad nevēlējamies palikt pie kāda, izveidojām „open trip” ar lūgumu palīdzēt atrast lētāko nakšņošanas opciju izvēlētajā pilsētā. Gadījās, ka vietējie mums sarunāja pat pa kādai atlaidītei un piekodināja darbiniekiem, ka gaidāmie viesi ir ļoti svarīgi.

Bieži vien viesu nama darbinieki pievāc pasi, ko izsniedz viesošanās beigās.

Ļaudis runā, ka Irānā jebkurā zemes pleķītī drīkst celt telti. Liekot roku uz sirds saku, tas nav bīstami. Precīzāk – tas ir daudz drošāk nekā jebkurā citā Eiropas valstī, kur pastāv iespēja, ka kāds dzērājs nakts laikā nočurās jūsu naktsmītni.

Transports. Sabiedriskais transports pilsētās ir lielisks vairāku iemeslu dēļ – tas ir ļoti lēts, taču pārsvarā ārzemniekiem nav jāmaksā, un brauciena laikā atradīsiet divus desmitus jaunu draugu, taču ar to ne vienmēr var nokļūt visur. Paši irāņi pat divu kilometru attālumu mēro ar taksometru. Lai izvairītos no liekiem izdevumiem par taksi, vislabāk lejupielādēt navigācijas aplikāciju (izmantojām Maps.me)  un noskaidrot, vai vēlamais galamērķis nav tepat blakus.

Brīdinu – ja uz ielas pavaicāsiet kādam, kā nokļūt vietā x, irāņi 80% gadījumu ieteiks izmantot taksi. Dažreiz viņi grozīs galvu un teiks, ka jābrauc ar trijiem takšiem, tāpēc nemulstiet, jo tur ir divu veidu taksometri – privātie, kuri jūs nogādās vajadzīgajā vietā, taču maksās dārgāk un publiskie, kas kursē noteiktos maršrutos un pa ceļam uzņem arī citus pasažierus. Es tā arī nesapratu iemeslu, taču pie lētāka takša var tikt tad, ja to nolīgsi virzienā, kur ir nolūkotais galamērķis. Autoostās vislabāk paiet tālāk no ieejas, tur taksometru varēs sarunāt par trešdaļu lētāk.

Pārvietojoties starp pilsētām, var izvēlēties vairākus variantus – vietējās aviokompānijas „IranAir” pakalpojumus, vilcienu vai autobusu. Mēs izmantojām pēdējo. Autoostās darbojas neskaitāmas kompānijas, taču silti iesaku izvēlēties „Hamsafar”, jo ar tiem parasti nav nekādu čakaru. Cena visām kompānijām ir vienāda.

Autobusi iedalās divās daļās: Mahmooly (tulkojumā no farsi „normāls”) un VIP, kas ir dažus eiro dārgāki par parastajiem. Ja vien mums nebūtu jātaupa, vienmēr izvēlētos VIP, jo krēsli ir nenormāli ērti, ir milzīga vieta kājām, krēslu var atliekt un izlaist kāju paliktni, līdz ar to var gulēt gandrīz kā gultā, biļetes cenā iekļauts ūdens, uzkodas un atspirdzinoši dzērieni, autobuss nekavē un neuzņem sēmeņu pārdevējus. Mahmooly ir tādi paši kā parastie Latvijas starppilsētu autobusi, taču ar tiem parasti ir problēmas – neizbrauc laikā, pa ceļam apstājas pie dīvainām ēstuvēm un ir pilni.

Vēl viena Irānas dīvainība – autoostas atrodas desmit kilometrus no pilsētu centra, tāpēc parasti jāņem taksis līdz autoostai un galamērķī atkal jāņem taksis no autoostas, par to dažreiz samaksājot tikpat, cik par 10 stundu braucienu autobusā. Pilsētas transports uz autoostu brauc, taču ne agros rītos vai vēlos vakaros.

Sakari. Ja vēlaties izmantot „Couchsurfing”, tad ieteiktu uz vietas nopirkt vietējo SIM karti. Pirkām „Irancell”. Lai iegādātos priekšapmaksas SIM karti, jāuzrāda pase. Tāpat var nopirkt mobilā interneta kuponu, bet mēs to nekad tā arī neizdarījām.

Irānā ir bloķēti visi lielākie sociālie tīkli, tāpēc pirms braukšanas jāsagūglē, kura aplikācija palīdzēs apiet filtrus. Mēs izmantojām „Psiphone”, tā ir bezmaksas, taču vēl vairāk nobremzē jau tā lēno internetu. Iespējams, par naudu var nopirkt labāku, bet paši irāņi izmantoja „Psiphone”, tāpēc neko nevarēšu ieteikt.

Pārtika. Par laimi vai par nelaimi, neesam veģetārieši, vegāni vai svaigēdāji, vienīgais, ko neēdam, ir zivis, taču arī mums ar ēšanu dažreiz klājās grūti, jo vienīgās pamanāmās ēstuves ir falafeļu, burgeru, makaronu salātu un kaut kādu nesmuku cīsiņu kafejnīcas. Naudas taupīšanas nolūkā visbiežāk ēdām falafeļu maizes, jo tās bija gardas un maksāja aptuveni 70 centus gabalā.

Sātīgāku pusdienu ieturēšanai jāmeklē ēdnīcas vai restorāni, kas parasti ir noslēpušies pagrabos vai ēku otrajos stāvos. Ja pavaicāsiet kādam uz ielas, kur iet paēst, jūs aizsūtīs uz diezgan dārgu restorānu, jo persieši līdz galam neizprot taupīgu ceļošanu un uzskata, ka esiet pelnījuši tikai to labāko. Ja pateiksiet, ka jums nav pārāk daudz naudas, visticamāk, pusdienas jums uzsauks, bet mēs esam šajos jautājumos esam diezgan kautrīgi. Ja jūs kautrējaties mazāk, varu jūs nomierināt – irāņi ir diezgan turīgi un pusdienu uzsaukšana viņus neizputinās.

Diemžēl ēdienkartes visās kafejnīcās un restorānos ir tikai farsi un darbinieki ne vienmēr runā angliski. Vislabākais veids, kā nobaudīt īstu irāņu virtuvi, ir nonākt pie pusdienu galda kāda mājās. Tur, persiešu paklāju un dažādu interjera priekšmetu ielenkumā, jutīsieties kā muzejā. Pirms ieiešanas kāda mājās, noteikti noaujiet apavus.

Irāņi ēdiena izvēlē ir diezgan konservatīvi, tāpēc citu valstu virtuves ārpus Teherānas variet nemaz nemeklēt. Tāpat Irānā nav makdonaldu un citu Rietumu fast food ēstuvju. Arī kafijas dzērājiem tur ir grūti, jo normālas kafijas vietu atradu tikai Teherānā un Isfahānā. Tasīte espresso maksā trīs eiro, bet kafijas ar pribambasiem, saprotiet paši, ir vēl dārgākas. Izlīdzējos ar veikalā nopirktu malto kafiju, taču arī to ne vienmēr var atrast, turklāt 250 grami „Lavazza” kafijas maksā aptuveni 10 eiro. Izmisuma gadījumos pirku fasēto turku kafiju par 1,50 eiro par simts gramiem.

Vēl arī pastāv iespēja pārtikt no riekstiem, sēklām un žāvētiem augļiem. Irānā tie ir lieliski! Labākas dateles un vīģes savā mūžā neesmu baudījusi. Cenas nav smieklīgi zemas, taču ir lētāk un piecreiz kvalitatīvāk nekā Latvijas veikalos pieejamie.

Apskates objekti. Kā jau minēju, visi muzeji, persiešu dārzi un pilis ārzemniekiem maksā septiņas līdz desmit reizes dārgāk nekā vietējiem. Ieejas biļetes muzejā parasti maksā 5 eiro, kamēr visas Golestānas pils apskate izmaksās 25 eiro. Uz tālākiem apskates objektiem, piemēram, Persepoli, var doties organizētā tūrē vai pašu spēkiem nonākt iespējami tuvu ar sabiedrisko transportu un tad paņemt taksi. Tādā veidā mums sanāca labi ietaupīt un pabūt mazās pilsētās, uz kurām tūristi parasti nemēdz doties. Par tūristu pūļiem Irānā gan nevar īpaši sūdzēties.

Vietējie. Angļu valodas zināšanas Irānā ir vidējas. Pieminētajos viesu namos 90% gadījumu angliski nerunā, taču nekad nav bijis problēmu saprasties ar žestiem un dažiem internacionālismiem. Palīdzību uz ielas prasījām apgrieztā veidā – apstājāmies un gaidījām, kad mūs uzrunās kāds angliski runājošs cilvēks. Ilgāk par trim minūtēm nekad nav nācies gaidīt.

Couchsurfing. Irāņi ir dulli uz ārzemju viesu uzņemšanu, turklāt tas ir vieglākais veids, kā paviesoties gādīgā irāņu ģimenē un nobaudīt vietējo virtuvi. Ja esiet slinki, vienkārši uztaisiet „Open trip” un no vairākiem desmitiem uzaicinājumu izvēlēties jums tīkamāko. Esiet gatavi bimbāt, atvadoties no saviem hostiem. Galvenais, nesakiet, ka izmantosiet „Couchsurfing” varas pārstāvjiem, jo irāņiem nav ļauts uzņemts svešus ārzemju viesus.

Stopēšana. Paši ne reizi nestopējām, jo padzirdējām, ka Irānā tas ir ļoti grūti – vietējie nesaprot stopēšanas ideju, tāpēc parasti cenšas nogādāt jūs uz tuvāko autoostu. Sastapām divus poļus, kas Irānā pārvietojas tikai ar stopiem un viņu padoms ir vienkāršs – stopējiet tikai kravas automašīnas.

T’aarof. Šis ir baigi kaitinoši. Tā ir kāda sena persiešu laipnības izrādīšanas kultūra, kas nozīmē piedāvāt to, ko tu negrasies dot. Dažreiz tirgotāji izmanto T’aarof, atsakoties no piedāvātās samaksas par preci. Tādos gadījumos nauda jāpiedāvā vairākas reizes, līdz tā tiek pieņemta. Neviens jums nenoraus galvu, ja paņemsiet preci par brīvu, taču labāk tomēr samaksāt.

Vairākas reizes saņēmām uzaicinājumu doties pusdienās svešu cilvēku mājās un pēc pirmās atteikšanās reizes piedāvātājs prom vien bija. Ja piedāvājumu pieņemtu, iespējams, cilvēks nonāktu ļoti neērtā situācijā. T’aarof nav nekas ļauns, tā ir parasta, bet mums nesaprotama cieņas izrādīšana. Kāds Vācijā skolots teherānietis, ar kuru devāmies pusdienās (Paldies Mārtiņam Tamovičam par kontaktiem, mūsu pusdienu biedrs bija burvīgs) atklāja, ka sarunās ar irāņiem pats izmanto T’aarof, jo tas gluži vienkārši ir pieklājīgi.

Citi. Sievietēm, ceļojot Irānā, jāievēro dresskods – publiskās vietās jāvalkā hidžābs un apģērbam jābūt brīvam un nosedzošam. Mierīgi var valkāt arī apspīlētas bikses vai legingus, bet tad vajadzētu piesegt dibenu. Hidžābs tik labi neturas galvā, īpaši pirmajās dienās, taču nevienu aizrādījumu ne reizi nesaņēmu. Vienreiz, ejot uz veikalu, aizmirsu to uzlikt un pamanīju tikai ceļā uz mājām. Arī nekādu problēmu. Reliģiskās vietās jāvalkā čadors – liels palaga gabals, bet to parasti izsniedz uz vietas.

Dažās svarīgās reliģiskās vietās tūristiem nodrošina bezmaksas gidu, kas pavadīs jūs visu apmeklējuma laiku. Gidi ir ļoti jauki un labprāt atbild pat uz stulbākajiem jautājumiem par islāmu, taču es būtu gribējusi šajās vietās pasēdēt un pavērot cilvēkus, bet ar gidu tas nav tik viegli izdarāms. Vīriešiem neviena nemanītiem iešmaukt iekšā ir vieglāk, kamēr sievietes ir ātri atmaskojamas, tāpēc ieteiktu par dažiem eiro bazārā nopirkt tradicionālo melno čadoru un izlikties par parastām šiītu dāmām.

Pilsētas sabiedriskajā transportā vīrieši un sievietes sēž atsevišķi, taču Harijs vienreiz brauca ar mani sieviešu nodaļā, jaunu meiteņu spurdzienu pavadīts. Nevienam iebildumu nebija. Teherānā metro teorētiski arī ir atsevišķa nodaļa sievietēm, taču tur kāpu tikai tad, ja vīriešu nodaļa bija pārbāzta. Pašas irānietes, arī reliģiskās, mierīgi kāpj vīriešu vagonos.

Tā, šķiet, ka visu galveno esmu pastāstījusi. Esiet laipni aicināti uzdot jautājumus, kritizēt un dalīties savā pieredzē. Bučiņas!