Šeit Jūs redzēsiet, kā mums gāja Spānijā un Portugālē. Šīs abas valstis apceļojām ar īrētu automašīnu, tajā arī dzīvojām un nakšņojām, tāpēc pārvietošanās un naktsmītne mums izmaksāja aptuveni 100 eiro. Kopā ar benzīnu sanāk 200 eiro. Šeit uzplauka mūsu un chorizo desu mīlestība.
Par piemēru - šajā bildē, kas uzņemta agrā rudens rītā, mazliet pēc saules lēkta, redzams, ka es valkāju savas vecās kedas - nu jau daudzas dienas tāds netikums man nepiemīt. Bet, ja tevi, mazo skatītāj, šādas faktuālas neprecizitātes nebiedē, laipni lūdzu pievienoties man ceļojuma apskata tuprinājumā!
Šis foto, tāpat kā iepriekšējais, uzņemts Šarleruā, Beļģijā. Lai gan sakarā ar to, ka netālu tieši no šīs pilsētas atrodas lētākā beļģu lidosta, līdz ar to sanācis būt te daudzum daudz reižu, nekad tā arī nebija sanācis aiziet tālāk par kebabu ēstuvi un Carrefour, kas atrodas blakus stacijai. Šoreiz, izmantojot iespēju, ka nākamais reiss paredzēts pēc gandrīz diennakts, apskatīju Beļģijas kultūras galvaspilsētu pēc pilnas programmas ar tūrisma ceļvedi rokā. Šeit redzams mazais franču bizness, svarīga katras sevi cienošas pilsētas sastāvdaļa.
Lūk, jau iepriekš minētā kebabnīca. Garšīgi milzu kebabi par lētām naudiņām turpat stacijas rajonā.
Līdz Spānijai nokļuvām tikai vēlā pēcpusdienā. Mudīgi steidzām braukt lielajā kalnā un skatīt pilsētas panorāmu, bet sakarā ar ilgu stāvvietas meklēšanu, augšā tikām jau tumsā. Tātad, lūk, Malaga, skatoties no Gibralfaro pils.
Tiku pie ne pārāk garšīgas tapas(saberzta maize etiķī), bet supergaršīgas gaspačo. Tagad gaspačo ir mana trešā mīļākā zupa.
Malagas galvenais bomzis(skatīt kreisā stūra apakšā), viņam ir pašam sava kaste!
Brokastis Motrilā. Salčičons, čorīzo, salami, hamons un marinētas olas, tagad esmu gurmāns un ēdienu blogeris. Meirānes jaunkundze var man iepūst!
Paskat, cik skaists kalnu lielceļš. Tāds ved caur Sierra Nevada grēdu uz Granadu. Augšā, neskatoties uz to, ka saulaina vasaras diena, ir vēsi.
Alhambras piļu un dārzu kompleksā saulīte, pamanījusi, ka lietus mētelīšus un visu silto ekipējumu lepni atstājam mašīnā, vairs nelutina, dodot ceļu lietum, kurš, labprāt mūs izmērcē.
Bet šitādi skaisti dzīvžodziņi! Gandrīz kā Rundāles pilī!
"Calat Alhambra" nozīmē sarkanais cietoksnis pa arābiski, tāpēc pieskaņoju šīs bildes toni. Alhambras cietoksnis ir lielākais mauru arhitektūras paraugs visā Spānijā, pirmo reizi uzcelts 9. gs, pēc tam (14.gs) pārbūvēts par Nasridu impērijas karalisko pili, vēl pēc tam (16. gs) kristieši tur ievācās ar visu savu padarīšanu un piebūvēja klāt vēl pilis un dārzus pēc savas saprašanas un arhitektūras. Tomēr viņiem drīz vien visa tā kalnu darīšana apnika, un visi pārvācās dzīvot citur. Tad visi uz dažiem gadsimtiem par alhambru aizmirsa un to nemaz nepamanīja(pēcāk varēs redzēt, cik nepamanāma tā pils ir no pilsētas puses), kamēr 19. gs beigās kaut kādi akadēmiķi atkal to atklāja un restaurēja.
Mauru arhitektūras un tēlniecības paraugstunda.
Reku, viens maurs nokļuvis uz balkoniņa, lepni fočē kaut ko. Es tā arī neatradu, kā tur var nokļūt. Man šķiet, ka tas velns tur vienkārši dzīvo. Labajā pusē redzama daļa Granadas.
Vecākais Granadas rajončiks - Albaicína. Pilsētas daļa, kurā vēl ir saglabājusies mauru arhitektūra, kā arī ziemeļāfrikas arābu diaspora komplektā ar sev tradicionālām ēstuvēm. Tur var dabūt gan marokāņu zupas, gan tunisiešu šakšukas.
Granadas katedrāle iekļāvusies tik ciešā apbūvē, ka to ne tikai nevar nobildēt tā, lai būtu redzama visa būve, bet pat apskatīt. Tas droši vien arī ir par iemeslu neesošajiem tūristu pūļiem. Priecīgi.
Nu, lūk, Alhambra no Granadas pilsētas puses. Nebrīnos, ka neviens viņu nepamanīja apmēram trīs gadsimtus.
Citroena saimnieks noparkojies ielas malā pie mājas. Tas nekas, ka iela ir trepes, iela paliek iela, tātad pa to braukt var un drīkst.
Pa ceļam uz Rondu nogriezām no lielceļa uzpīpēt un atradām Kordovas Ventu, glaunu ceļmalas restorānu.
Tā izskatās restorānā iekšā. Tā kā ieradāmies diezgan vēlu, bija sākusies jau vakara uzkopšana, tomēr saimniece neatteica mums vakara mielastu. Tā kā neviens no darbiniekiem neprata nevienu vārdu(ja vien neskaita 'no') angliski, pirmo reizi varēju likt lietā savu freizbuku, kā rezulātā dabūjām gan paēst, gan vīnu padzerties.
Spāniski sarunājām zupu, kurā bija gan vārītas olas, gan piparmētras, gan hamoniņš. Ļoti garšīgi, Signe.
Rondas jaunais tilts(1793). Jaunais tāpēc, ka pārējie divi ir vecāki. Gandrīz simts metru augsts!
Spānijas bēdu karaļa Filipa V arka, aiz kuras mazliet redzams vecais tilts.
Esmu buļļu riņķa veterinārs! Rondas buļļu riņķis, ja kas, ir vecākais visā Spānijā.
Pēc nepilnu divu stundu brauciena jau esmu Apvienotās karalistes teritorijā. Auto gan te brauc pa labo pusi, bet jānorēķinās mārciņās un jārunā angliski. Man aiz muguras redzams Gibraltāra roks, man mugurā - skaistākais krekls pasaulē.
Ā, ja kas, tas luksofors, kas aiz muguras, regulē krustojumu starp gibraltārā iebraucamo ielu un lidostas skrejceļu - laikā, kad nolaižas/paceļas lidmašīnas, pārējiem satiksmes dalībniekiem jāgaida.
Lūk, tā izskatās, ja uzāpjas milzu akmenī augšā. Man gan visu laiku likās, ka visa klints šūpojas, bet to norakstu uz savām augstuma fobijām. Tur lejā var redzēt jau iepriekš minēto skrejceļu, kurš iestiepjas vidusjūrā.
Mani mazie primātu čomi. Gibraltārs, ja kas, ir vienīgā vieta eiropā, kur brīvā dabā dzīvo mērkaķīši.
Es viņu nebaroju ar līdzi paņemtu pārtiku, šo burkāna gabalu atradu zemē turpat netālu, tā kā neviens man neko nevar pārmest.
Pašā gibraltāra galā atrodas lielākā mošeja eiropā. Tur pat blakus atrodas "Europa Point", kas, pēc nosaukuma un aptuvenās atrašanās vietas spriežot, varētu būt eiropas galējais dienvidu punkts. Tā vis nav. To es gan nezināju, pirms neierados mājās un nepaskatījos kartē. Ļeņinam bija taisnība - mūžu dzīvo, mūžu mācies. Šeit arī izbeidzās fotoaparāta baterija, tāpēc - nākamreiz tiksimies jau Seviļā, labi?
Nu, re, Seviljas buļļu riņķis. Lielākais vai glaunākais, vai kaut kas tāds. Spāņi ļoti lepojas ar šo. Diemžēl izrādi noķert atkal neizdevās, jo sezona jau galā, ehh...
Buļļu duršanas izrādes vietā dabūju redzēt izstādi "Gleznas ar buļļiem", būtībā tas pats jau vien ir. Es neko nenožēloju!
1947. gada 28. augustā bullis nonāvēja Manoletti - visskaistāko, spēcīgāko un visādi citādi visslavenāko matadoru visā Seviljā. Attēlā redzamā Islera tad nu ir šī nāvīgā buļļa māte. Isleras saimnieks pēc viņas nāves nolēma varenās govs krūšutēlu atdāvināt tam pašam Seviljas buļļu riņķim, kurā viņas dēls paveica minēto varoņdarbu. Tādi, vot, pīrāgi.
Esmu sociāli atbildīgs personāžs, tāpēc piedalos visos iespējamos protestos un demonstrācijās. Šeit protestēju par kaut kādiem spāņu darbiem vai tieši otrādi - bezdarbiem.
Seviljas katedrāle ir lielākā gotiskā katedrāle pasaulē. Un trešā lielākā kristiešu reliģiskā ēka vispār. Bildē gan redzams tikai zvanu tornis - tas man patika vislabāk. Agrāk šajā vietā bija mošeja. To katedrāles celšanas nolūkam diemžēl nācās nolīdzināt, bet minaretu kritiešu celtnieki prasmīgi pārveidoja zvanu tornī - atlika tikai pielikt augšā spicumiņu un iekabināt zvanu. Meistarīgi!
Katedrāles apelsīnu dārzs. Līdzīgs Liepājas svētās Trīsvienības baznīcas apelsīnu dārzam, tikai lielāks.
1929. gadā Seviljā notika Ibērijas-Amerikas tirdzniecības izstāde(expo), kurā piedalījās Spānija, Portugāle, ASV, Meiksika un vesela rinda Dienvidamerikas valstu. Tā kā izstāde notika Spānijā, mājinieki atļāvās savu stendiņu uztaisīt mazliet lielāku, nekā citiem. Attēlā redzams fragments no šī stendiņa - Plaza de España.
Izstāde bija izpletusies pa gandrīz visu Marijas Luīzes parku, kurš tika speciāli pasākumam pārplānots. Pavei, kādas milzu sekvojas tur aug!
Pavei, pavei!
Kādu gabaliņu no parka atradām restorānu, kurš paredzēts vietējo lietošanai, līdz ar to, izmantojot jau apgūtās spāņu valodas zināšanas, par pavisam pieklājīgām naudiņām paēdām brīnumainu zupu - Salmorejo. Šī tagad ir mana otrā mīļākā zupa.
Pēc vakariņām nodevām īrēto automobili un kāpām autobusā uz Faro. Atā, atā, Spānija.
Ap diviem naktī ieradāmies Faru, kur mūs mīļi sagaidīja, nomazgāja un izguldīja Elīna. Paldies, Elīna.
Bildē tomēr esmu redzams es, nevis Elīna.
Nākamajā rītā saņēmām jauno īres mašīnu, veiksmīgi atradām elīnas universitāti un tās "Snack-bārā" par lētām naudām sabāzām pilnus vēderus siltas Feižoadas.
Starp lekcijām tajā pašā snack-bārā uz brītiņu satikām Elīnu, pēc tam veikli devāmies pētīt Faru.
Lūk obligātā fotogrāfiju vieta visiem Faru apmeklētājiem.
Skaistas sliedes starp pašu ūdens malu(gribēju to saukt par okeānu, bet velns viņu zina, kas tas par zaņķi vispār ir) un mauru nocietinājumu.
Zaņķī dzīvo šādas te milzu medūzas. Varbūt neizskātās, bet viņas ir tiešām drausmīgi lielas. Gandrīz kā mana galva! Šausminoši!
Ar kuģīti aizbraucām izklaides braucienā uz neapdzīvotu salu. Brauciens ilga apmēram 50 minūtes, uz salas pavadījām apmēram 15 minūtes, un tad tik pat ilgi brauciens atpakaļ. Ja vien tev nav neizmērāms laika daudzums vai zinātniska interese par neapdzīvotām salām, iesaku izvēlēties citu izklaides variantu. Karīna gan ir ārkārtīgi priecīga, jo pielasījusi pilnas kabatas skaistu gliemežvāku, kas tagad stāv uz galda. Tos nedrīkst aiztikt.
Paskat, kā kaijas sasēdušas, okupējušas katru stabiņu. Atpakaļceļā ar kuģīti uz Faru.
Piedalāmies kārtējā demonstrācijā. Plakātā redzamo "Ingratidão alema" gūgle tulko kā "vācu nepateicība". Velns zina, par(vai pret) ko protestējam. Ceru, ka tas nav saistīts ar otro pasaules karu.
Kaulu kapela pie Igreja do Carmo baznīcas uzbūvēta 1816. gadā no apmēram 1200 mūku, kas atrakti tuvējā mūku kapsētā, kauliem. Tam esot jāliek aizdomāties par to, ka galu galā mēs visi būsim kauli. Man liekas, ka ir arī vienkāršāki veidi, kā to pateikt, bet katram jau savs.
Kapos kaulu kapelas pagalmā atradām melnu kaķi, kurš aicināja mūs sekot. Beigās izrādījās, ka viņš mūs aicina pie sevis mājās uz pusdienām. Ļoti viesmīlīgs portugāļu kaķis.
Pēcāk atkal satikām elīnu un pavadījām jauku vakaru ar vīnu, augļiem un sieru. Vīns redzams elīnai rokā, augļi un siers - zemē.
Nu, lūk, nākamajā rītā pa ceļam uz Lisabonu uzdūrāmies municipālajam tirgum, lieki piebilst, ārkārtīgi skaistam. Tā kā esam lieli tirgus un eko-pārtikas cienītāji, iegājām kārtīgi iepirkties.
Pēc tam šeit pat netālu, ripojot no kalna, pamatīgi noskrāpēju īres automobīļa disku.
Truši! Nevienu trusi gan nenopirku, līdzi paņēmu tik vien kā mazu, apaļu eko sieriņu.
Attēlā redzamais pelēkais auto ir mūsu uzticamais tērauda rumaks. Šeit noparkojos(Lisabonā grūti atrast bezmaksas stāvvietu) ar domu, ka visi citi mierīgi pabrauks garām. Nepabrauca. Kāds maitasgabals aizķēra buferi un ievilka tajā svītriņas. Nu, labi, patiesais maitasgabals esmu es, jo atstāju mašīnu ielas vidū, bet vienalga bēdīgi.
Drāšu birstu skulptūra netīši uzietā pagalmā.
Tikko uzkāpām svētā Georga pilī, laikapstākļu kungs mūs atkal sodīja par pretlietus ierīču atstāšanu automobīlī. Bet, paskat, kāda Lisabona gaiša pilsēta!
Arī galma pāvs ir neapmierināts ar meteoroloģisko situāciju.
Slēpjos no lietus un vēroju galvaspilsētu no mauru pils loga.
Tā kā filmās! Un vispār man ārkārtīgi iepatikās mājās, kuras viscaur no ārpuses nosegtas 15x15cm flīzēm. Agrāk tādas nebiju redzējis. Ja vien baseina iekšpuses nesauc par ēku ārpusēm. haha, baigais joks izdevās.
Reku lisabonieši noskatījās no riodežaneiriešiem un uzcēla sev vienu Kristu. Atšķirībā no Rio esošā Cristo Redentor, šis nosaukts par Cristo Rei.
Savukārt šis pie Cristo Rei kājām esošais tilts ir nošpikots no San Francisko. Atšķirībā no San Francisko Zelta tilta, šis ir pavisam citādāks. Nupat paskatījos bildēs. Vispār nav līdzīgs. Tik vien kā abi ir vantinieki.
Lisabonas prieka tramvajiņš. Kamēr vietējie brauc tajā nopīkstinot e-talonu, parastajam tūristam jāmaksā zelta naudas. Lisabonā vispār visi par visu grib noplēst deviņas ādas. Tramvajiņš, protams, skaists, un tas brauc pa skaistu ielu, tomēr es esmu ārkārtīgi skops. Un vispār - tas brauciens ilgst knapi trīs minūtes!
Uzbraukt šajā tornītī izmaksā desmit eiro! Lifts uzbūvēts 1902. gadā, 1907. tvaika motors nomainīts pret elektromotoru. Lifts ir 13 metru augsts, tas savieno augstāk esošo rajonu ar apakšā esošo, lai Lisaboniešiem nebūtu lieki jātērē laiks un enerģija, kāpjot pa ielām. 10 Eiro! Ārprāts!
Franšesiņja. Kā jau minēju, tagad esmu gurmāns, tāpēc pirmais, ko izdarījām, ierodoties Portu, aizgājām uz tur notiekošo gurmānu festivālu un apēdām pa Franšesiņjai.
Portu vecpilsētā ļoti daudz visādu skaistu ēku, kas uzbūvētas uz/pie klints, bet lielā puse no visiem mitekļiem izskatās pamesti. Kāpēc tā?
Reku šeit mēs uzbraucām augšā ar līdzīgu liftiņu kā Lisabonā. PAR VELTI. Ļoti skaistas mājiņas un vēl skaistāki dārziņi, ko, acīmrezot, skaistajās mājiņās dzīvojošie ir skaisti iekopuši.
Tās visur izkabinātās drēbes pat uz portu suvenīru magnētiņiem rādās.
Katram sevi cienošam Portu apmeklētājam jāpamanās sadzerties portvīnu. Mēs, reku, šādu pieveicām. Garšīgs. Salds un spēcīgs. Kā es.
Paštelārijā ēdu dažādas skaistas paštelas un dzeru svaigi spiestu apelsīnu sulu. Es taču teicu, ka gurmāns. Jūs tik ni un ni.
Vēl kas forši - apkalpojošais personāls bija trīs sirmi kungi, kuriem sadalītas lomas - viens pieņem pasūtījumu, otrs noceļ kūkas no plauktiem, trešais - atnes pie galdiņa. Tik patīkami kungi! Tādi man patīk daudz labāk, nekā naudaskārie tīņi ziemeļeiropas ēstuvēs. Kad kļūšu sirmāks, meklēšu darbu apkalpojošā sfērā, ieteicams kādā vietā, kur tiek tirgotas kūkas lielos daudzumos.
Nu, lūk, atkal pustukšas, pamestas mājās. Un pašā pilsētas sirdī. Kāpēc tā notiek? Paskaidrojiet man.
Pēdējā vakarā atbraucām pirmo reizi tā kārtīgi apskatīt okeānu, bet tā vietā atradām pašnāvnieciski tendētu kaķi. Mašīnas un autobusi pīpina, strauji bremzē, bet kaķim pofig. Mans ģeniālais plāns kaķa aizbaidīšanai ar akmeni izbeidzās ar skaļu būkšķi, kurš radās, akmenim atsitoties pret kaķa krūšu kurvi. Rokās ņemt tādu bail - neizskatās pārāk līdzsvarots. Galu galā autobuss apstājās pie kaķa un stāvēja, kamēr tas palīda zem priekšā redzamās mašīnas. Drošu sajūtu braucām prom, bet kaķis, maita, atkal iznāca uz ceļa un apsēdās. Tagad viņš droši vien ir pagalam, bet es vismaz guļu mierīgi, droši zinu, ka darīju visu, kas manos spēkos, lai kaķi paglābtu - iemetu tam ar milzu akmeni.
Rītā pirms auto nodošanas cenšamies to sapucēt tā, lai neviens nepamanītu skrāpējumus. Iepriekšējā dienā iebraucām servisiņā, kur mums labsirdīgs vīrs patīrīja skrāpējumus ar saļarku, kas nelikās pārāk drošs risinājums, bet galu galā viss izbeidzās labi un auto mums pieņēma atpakaļ bez sūdzībām!
Visus daudzos gružus gan diemžēl atstājām turpat aiz mašīnas. Kad mēģināju nest uz miskasti, kaut kādi narkomāni, kas, izskatās, dzīvo tur pat zem tilta, sarunāja man portugāļu rupjības, bet no tādām man bail. Tāpēc pārāk nenosodi mani, labi?
Gaļas un desas bijām sapirkušies tik daudz, ka daļu nācās izmest miskastē. Uz šīs bēdīgās nots arī reportāžu beigšu.
Atā, atā, līdz nākamajai reizei!
