Sveicināti,
Īsumā pastāsīšu, bet patiešām tikai īsumā, kā mums gāja Ķīnas Tautas republikā.
Šeit, lūk, tikko esam ieradušies Šanhajas "Pudong" Starptautiskajā Lidostā. Dažos oficiālos sarakstos Šanhaja tiek saukta par iedzīvotājiem bagātāko pilsētu pasaulē, tāpēc šķiet pārsteidzoši, ka, lai gan esam ieradušies astoņos no rīta, pārskatāmā distancē esam vienīgie personāži. Kur visi ķīnieši? Ārprāts!
Ja uzmanīgi ieskatās, tad virs ejas man aizmuguras var redzēt, ka ātrums ir 300km/h. Turklāt MagLev vilciens, kā jau liek nojaust nosaukums, nevis brauc pa sliedēm, bet levitē. Tā kā mana izpratne par tik pārpasaulīgām lietām ir vāja, es to uzskatu par lidošanu, tātad - lidojošs vilciens! Tas taču ir brīnumaini!
Protams, pastāv iespēja no lidostas līdz LongYang Road stacijai aizbraukt arī ar metro, kas ir 8 reizes lētāks, bet laiks tomēr arī ir nauda - 8 minūtes pret ~50 minūtēm.
Šī ir Šanhajas Vecrīga. Te arī solītie daudzie ķīniešu miljoni. Nav pat vietas, kur adatu nomest. Arī ābolam nav vietas. Un gaisā var pakārt cirvi. tur zem tiem cilvēkiem bišķiņ redzams deviņu zig-zagu tiltiņš, kas atrodas pavisam blakus glaunajam Yuyuan(šeit un arī turpmāk nosaukumus rakstīšu angliskajā transliterācijā, jo latviskos nosaukumus pārsvarā ir drausmīgi grūti atrast, turklāt par pareizajiem variantiem dažādiem speciālistiem viedokļi atšķiras, bet oriģinālos nosaukumus ķīniešu valodā, neviens neprot izlasīt) dārzam.
Reku iepriekš minētais Yu Dārzs.
Turpat starp ļaudīm mammīte izvedusi savu dēlu glaunās pusdienās. Labu apetīti, ķīniešu ģimene!
Vēl glaunākām pusdienām var nopirkt kaut kādu putnu mazuļus uz puļķīšiem par 10 naudiņām. Vai tur pat blakus taisnstūra paralēskaldņus, kas, visticamāk, gatavoti no pupām, par astoņām naudiņām.
Lūk, parastais Šanhajas finanšu rajona Pudong skats. Līdz pat 1993. gadam, kad Pudonga tika noteikta par speciālo ekonomisko zonu, visu tās teritoju klāja mazmājiņas un līdzīgi ubagu atribūti. Bet tagad - paskat! Tas tornis, kas vēl nav pabeigts, kļūs par otro augstāko ēku pasaulē aiz Dubajas milzeņa, ja kas.
Šāds te parastais ķīniešu restorāns. Par trīsdesmit naudiņām(tas ir apmēram 3.50 EUR) dabujām paēst visus šos te daudzos ēdienus! Tur kreisajā malā, kur lūr mazs šķīvja stūrītis, patiesībā ir vesels šķīvis, pilns ar vēl kaudzīti ēdienu. Pirmajā dienā gan vēl diezgan grūti bija sarunāt kaut ko, kas nesastāvētu no zivīm(mēs abi neciešam jūras veltes), tomēr ar Lonely Planet grāmatas palīdzību veiksmīgi tikām galā. Visiem tādu grāmatu iesaku!
Braucu uz Zhujiajiao. Tā kā autobusu atradām tikai pēdējā brīdī, jāsēž vidējā rindā uz atvāžamā krēsliņa kā tādiem skopiem teātrmīļiem.
Esam klāt, un rikšu meistars ved mūs pa Zhujiajiao(tas pa latviski nozīmē Zhu ģimenes stūrītis) ielām, pretējā virzienā pa brauktuves vidu. Tā, droši vien, var ātrāk nokļūt tur, kur nepieciešams - uz pilsētas veco daļu, kur ļaudis dzīvojuši jau piecus gadu tūkstošu atpakaļ.
Ķīnā, starp citu, satiksmes negadījumos vidēji vienā dienā iet bojā ap 200 cilvēku. Mans minējums, ka šāda braukšanas maniere varētu būt viens no iemesliem.
Un pašā vecpilsētas sirdī - Starbucks. Pa īstam Ķīnā kaut cik normālu kafiju iespējams nopirkt tikai rietumu tīklos - Starbucks, KFC, McDonalds. Bagātie ļaudis droši vien arī kaut kādās speciālajās buržuju kafijas namos un restorānos, bet par to es, ubags, neko nezinu.
Tas tur aizmugurē ir pats galvenais tilts, to ļaudis no visas Ķīnas(vai vismaz tuvākajām provincēm) braucot skatīties.
Šī, protams, ir austrumu mazā Venēcija, un pa kanālu brauc mazās austrumu gondolas. Zem kājām man tas pats svarīgais tilts.
Populārs vietējo sīktirgotāju produkts(pakalpojums?) ir dažādas krāsainas zivtiņas ar iespēju tās izglābt un no laivas ielaist atpakaļ upē. Par šo prasa piecas naudiņas. Man ir aizdomas, ka tām zivtiņām jau sen kā ir izveidojies Stokholmas sindroms.
Gondolas brauciena laikā savas zviedru draudzenes pa daļām sametām atpakaļ to dabīgajā dzīves vietā.
Pie kāda Venēcijas tirgotāja iegādājos maciņu ar sirsnīgu padomu.
Kezhi dārzs. Ke nozīmē mācīties un zhi - stādīt. Tātad parks sastāv no divām daļām - zinību daļas un fermeru daļas, jo dārza priekšnieks Ma Wenqing uzskatīja, ka lauķiem svarīgi ne tikai kopt savus laukus, bet arī mācīties visādas zinības. Tāpēc reku rīss, kuru nedrīkst plūkt.
Nu, vot, reku atpakaļ Šanhajā. Tā taču gan ir viena kontrastu pilsēta - garās mājas un milzu satiksme, un turpat pretī - vecumveci tempļi un skaisti parki.
Šanhajas Pasaules finanšu centrs, bet ļaudis to sauc par pudeļu attaisāmo. Septītajā bildē var redzēt, ka šī ēka točno pēc tāda arī izskatās. Nu, lūk, un tur augšā, mākoņos ir augstākais slēgtais skatu laukums pasaulē - 474 metri. Kādu brīdi tā bijusi arī otra augstākā ēka pasaulē, tur arī otra augstākā viesnīca pasaulē, un kas tik vēl ne. Davai, tad braucam augšā.
Re, kā mākoņi visu nočakarēja! Šādu te skatu sanāca dabūt redzēt brīžos, kad uzpūš vējš. Tad nu stāvējām kopā ar citiem redzētgribētājiem un skatījāmies mākoņos, gaidot vēju. Jāatzīst gan, ka šo jau varēja nojaust, redzot ēku no apakšas, bet, nu, kad vēl būs iespēja tik augstā tornī uzrāpties...
Auotbusā uz HuangShan(dzeltenais kalns). Šeit atvāžamā krēsla vietā jau izsniedz mazu koka taburetīti, kuru līkumos grūti noturēt stāvus. Nu, nekas, apmēram stundu īsam braucienam, ļoti labi der arī šāds. Diemžēl dzeltenajos kalnos uzrāpties nesanāca, jo Ķīnas austrumu piekrastei uzbruka taifūns.
Tā vietā vismaz sanāca ar šādu te kaķu taksi aizbraukt atpakaļ uz HuangShan City staciju, lai sapirktos vilcienu biļetes braucienam uz iekšzemi, prom no taifūna. Diemžēl visas sēdvietas izpirktas, tāpēc nopirkām stāvvietas. Stāvvietas 15 stundu garam nakts vilciena braucienam.
Tā kā nākamais vilciens tikai vēlu vakarā, pavazājamies pa pilsētu. Šādā te automātā par vienu naudiņu var izmēģināt laimi cigarešu paciņas izvilkšanā. Happy World!
HuangShan bērni.
Par laimi ar vilciena apkalpojošo personālu izdevās sarunāt, ka varam nakti pavadīt restorāna vagonā, ja nopērkam pārtikas paku un ūdeni. Turklāt vilciens paredzēto 15 stundu vietā, ceļā pavadīja 18 stundas, tā kā iespēju visu ceļu nestāvēt kājās novērtējām vēl augstāk. Šie te bildē, starp citu, neesam mēs, tās ir restorāna vagona apteksnes, kas pēc ilgās darba maiņas atlūzušas savā darba vietā. Ķīniešiem vispār tas ir raksturīgi - gulēt pienākumu pildīšanas vietā.
Kamēr ēdam laiku pa ceļam uz Zhangjiajie, vagona logā rādās pavisam zaļa upe - Lishui.
Tā kā mūsu vilciens pamatīgi nokavējās, izlēmām atcelt plānu par braukšanu uz tuvējo Zhangjiajie Nacionālo parku, kas izskatās pēc avatara, bet tā vietā iekāpām šādā te gaisa tranvajiņā. Brauciens tajā ir septiņus ar pusi kilometrus garš, brauc apmēram pusi stundas, un kopā paceļ 1279 metrus augstāk par zemi. Tā kā Siguldā, tikai nevar izlekt ar gumiju. Ļaudis melš, ka tas ir garākais pasažieru gaisa tranvajs pasaulē, bet to jau nekad nevar zināt.
Tramvaja galapunktā - Tianmen kalnā pie klintīm pienaglotas šādas te taciņas, lai kaut kā varētu pārvietoties apkārt klintīm. Tajā pašā dienā šeit notika arī gatavošanās spārnoto kombinezonu(wingsuit) pasaules čempionātam, un diemžēl, izpletnim neatveroties, gāja bojā ungāru sportists Viktors Kovats. Bēdīgi.
Atgriežoties pie pozitīvākām ziņām - daļa no iepriekš minētajām taciņām arī izlietas stiklā. Atgādināšanu, ka šī te ir vairāk nekā kilometru augsta klints, un zem stikla nav nekā vairāk kā vien krauja. Vēl atgādināšu, ka man piemīt diezgan nopietna līmeņa augstumbailes, tā kā tas, kas bildē izskatās pēc gļēvulības, patiesībā ir velnišķīga varonība.
Un lūdzu nepadomāt, ka man ir tik nestilīgi apavi. Tās ir bahilas, ko izsniedz, lai pasargātu stiklus no saskrāpēšanas.
Tā kā ieradāmies vēlu pēcpusdienā, palikām Nacionālajā parkā paši pēdējie - joprojām tā paša lēnā vilciena dēļ. Tomēr paspējām uz gaisa tramvaju un tikām lejā. Cita lejā tiekamā transporta veida nemaz nav.
Pusceļā var izkāpt ārā un autobusiņā pa ceļu ar 99 līkumiem atbraukt uz šādu te brīnumu - Tianmen alu. Lai gan izskatās mazāk, tās augstums ir 131.5 metri! Un, ja ticam manai skaitītprasmei, uz šīm te trepēm ir 894 pakāpieni. Stāvi un grūti uzkāpjami pakāpieni!
Nākamajā dienā pa ceļam uz Fenghuang(tas ir kaut kāds ugunsputns pa ķīniski, bet reizē arī pilsētas nosaukums) mūs izlaiž tualetes pauzē. Šādas tualetes ir drīzāk standarts, nekā izņēmums. Norādīšu, ka tā kaku caurule, kas redzama kreisajā pusē apakšā ir viena uz visām kabīnēm (par kabīnēm tās var saukt nosacīti, jo starpsienu augstums ir labu gabalu zem metra, un, kārtojot dabiskās kaku vajadzības, var blakus sēdošajam/tupošajam biedram piemiegt ar aci), tāpēc visu pārējo dalībnieku izkārnījumi jautrā parādē slīd zem tevis.
Pirmais, kas sagaida Fenghuang - brīdinājuma zīme "Cantion slipperg Safetg". Šādi te un līdzīgi uzraksti uz zīmēm un ēdienkartēs parādās gana regulāri, bet šis bija pirmais, kuru pamanīju.
Šādi žurki būrīšos priecīgi vārtās tieši blakus restorāniem, kuros tos tūlīt gatavos. Žurku, čūsku un krupju ēdieni ir šī reģiona specialitāte. Te var atnākt, norādīt ar pirkstu uz dzīvnieku, kuru vēlies notiesāt(līdzīgi kā mēs rimčikā pērkam dzīvas zivis) un konkrēto īpatni tūlīt pat arī nokauj un pagatavo.
Fenghuang un tās ārkārtīgi vecais aizsargmūris.
Cūkuģīmji arī ir diezgan regulāra parādība.
Kundzīte par piecām naudiņām turpat pie savām namdurvīm pagatavoja mums visgaršīgāko tofu pasaulē! Ja uzmanīgi ieskatīties, tad mitekļa dziļumā var redzēt tumsā paslēpušos, guļošu opi.
Arī plakāti ļoti skaisti! Es ceru, ka valsts tantei maksā par propagandas izplatīšanu.
Laukā plus trīsdesmit celsija grādu, bet suns uzskata, ka viņam noteikti jāuzvelk džempītis. Baigā modes dāmīte!
Reku šādi te tilti ved pāri upei. Tuvāk esošais pat nav īsti tilts - ja neskaita pāris metru garumā noklātos dēļus, tad jālec no viena akmeņa uz nākamo. Upe gan nav dziļa, tā kā paredzu, ka pārāk lielu upuru skaitu šie tilti nav radījuši.
Ļaudis sev sacēluši balkoniņus, un, lai tie nesagāzots upē, atbalstījuši uz pāļiem. Vienam otram pat pus māja pārkārusies malai un balstās uz pāļiem.
Pēc gariem pārceļojumiem ar autobusiem vilcieniem un takšiem, esam nonākuši LongSheng rīsu terašu miestā netālu no Guilinas. Tā kā vietējiem visa dzīve grozās ap rīsiem, tad viņi izdomā visādus brīnumus - paņem bambusu, izdur galā caurumu, saber caurumā rīsus, iemet ugunī. Pēc tam izvelk ārā, salauž uz pusēm un dod mums. Ļoti garšīgi.
Lūk arī pašas rīsu terases. Vietējie ļaudis sākuši šādas terases būvēt jau apmēram 650 gadus atpakaļ. Nekas jau cits neatliek, ja nav pieejama neviena līdzena vieta, kur normāli sastādīt kultūraugus.
Te jau rīsi ir nogriezti un kūlīšos sakrāmēti prom nešanai.
Restorāns pie SanJiangXian dzelzceļa stacijas. Gaidām vilcienu, lai dotos tālāk iekšzemē, uz Sičuaņu.
Neticami zemi galdiņi un krēsliņi. Man, resnajam, ļoti grūti pat sabāzt kājas zem galda.
Šajā pašā ēkā, starp citu, pavadījām iepriekšējo nakti. Otrajā stāvā atrodas vissmirdīgākā naktsmītne, kādā jebkad esmu bijis.
Nu, lūk, pēc kārtējā daudzstundu brauciena vilcienā, esam Sičuaņas galvaspilsētā Čendu, kur bieža parādība ir restorānu kalpojošā personāla apmācības(?), kas notiek uz ielas. Dažviet notiek pat kustību terapija - personāls skaisti rindās danco pēc vadības norādījumiem.
Sičuaņas tradicionālais hotpots - galda vidū caurums, zem kura pakurta guntiņa. Caurumā liek lielu metāla trauku ar asu buljonu, blakus telpā atrodas liels ledusskapis, kurā var izvēlēties visdažādākos iesmiņus - sākot ar kaut kādiem zāles stiebriem, beidzot ar cīsiņiem un mazām vārītām oliņām. Savācies visādus brīnumus pēc sirds patikas un vāri pats sev pusdienas!
Čendu cauri tek Brokāta upe. Eiropieša degunam neizprotama, bet sičuaņieši tur pat no duļķiem velk ārā zivis un ar mopēdiem mudīgi ved prom katru lomu. Droši vien uz tirgu.
Izkāpām no vietēja mēroga starppilsētu autobusa kaut kādā miestā izstaipīt kājas. Pieļauju, ka tūristi pārāk bieži šeit neierodas, tāpēc vietējie gandrīz stājas rindā šādus brīnumus aplūkot.
Shunan Zhuhai Nacionālais parks, pazīstams arī kā 'Bambusu jūra'. Tie visi kociņi apakšā ielejā ir bambusi! Tā kā šiem gaisa tramvajiņiem trūkst dažu stiklu, un arī korozija liek par sevi manīt, braucu viens. Karīna izvēlējās ar mocīti apbraukt ielejai apkārt, tāpēc sabildēju tūkstoti bilžu, lai pēc tam viņai varu parādīt, cik skaisti mežs izskatās no augšas.
Un, re, šitā no apakšas. Te, ja kas, filmētas visādas holivudas filmas. Arī četrus oskarus ieguvusī Crouching Tiger, Hidden Dragon.
Tā, lūk, Nacionālā parka iemītnieki tirgo gaļu. Gaisa temperatūra laukā - ap trīsdesmit grādiem celsija skalā.
Lešaņa, Ķīnas izpratnē maza(tikai mazliet pāri miljonam iedzīvotāju) pilsēta. Attēlā parastā padzīvojušu sieviešu-bungotāju grupa.
Leshanshizhufanghechengxiangguihuajiansheju. Zīme, kas autovadītājam jāpaspēj izlasīt, braucot garām. Bieži rodas sajūta, ka ķīnieši domā, ka vienīgais iemesls, kāpēc nesaprotam viņu valodu, ir tas, ka nevaram to izlasīt. Bet, ja viņi mums palīdz, un uzraksta to pašu latīņu burtiem, tad jau gan visam jābūt saprotamam.
Smogs un milzu vārti.
Lešaņas Milzu Buda. Ķīniešiem ļoti gribas, lai viņiem viss būtu vislielākais, tāpēc šis te kundziņš lepni tiek dēvēts par lielāko akmens budu pasaulē. Uzsvars uz akmens, jo vispār budas statuju sarakstā šis knapi ierakstās otrajā desmitniekā. Un par to akmens lietu arī šaubos, slinkums bija tik smalki pētīt, bet bildēs arī citi garie budas izskatās akmeņaini. Tomēr, salīdzinot ar citiem budām, šis ir drausmīgi vecs, sākts celt(cirst klintī) 713. gadā. Tas ir 1400 gadu atpakaļ! Auss vien viņam ir 7 metrus gara.
Lai paskatītos uz 71 metru garo Budu no apakšas, nācās apmēram trīs stundas stāvēt rindā ar visiem šiem miljons ļaudīm.
Reku kreisajā pusē bišķiņ redzama arī upe. Lešaņa sen, sen atpakaļ uzcelta vietā, kur satek divas upes, tāpēc tirdzniecība gāja no rokas un pilsēta varēja plaukt. Bet viena(šī, bildē redzamā) upe bija ārkārtīgi krāčaina, un bieži tirgotāji un visādi citi Lešaņēni krācēs gāja bojā. Te, lūk, risinājums - jāizkaļ klintī liels buda, lai tas pieskata upi. Un plāns nostrādāja - upe kļuva mierīga, budisti vēl paļāvīgāki. Tikai daudzus gadus vēlāk gudri vīri sarēķināja, ka upe kļuva mierīga tāpēc, ka daudzie akmeņi, kas tika sabērti upē, cērtot klintī budu, izmainīja upes gultni.
Vēl milzu budas parciņā atrodams Wuyou templis. Wuyou templī, savukārt, atrodama 500 arhatu zāle. Arhati ir bildē redzamie vīri, kaut kas līdzīgs tam, kas mums ierastākās reliģijās ir svētie. Ja nu kāds labāk pazīstams ar budismu, lūdzu palabot vai precizēt. Kā jau nosaukums vēstī, zālē ir 500 māla arhatu. Un viens šāds te gaļas arhats, kas redzams attēla lejasdaļā.
Tiltiņš tajā pašā budu parkā.
Nākamās dienas rīts un Bifengxia(latviski - zaļās virsotnes ieleja) pandu bāze. Agrāk šī bāze nodarbojās tikai ar pandu pētniecību, audzēšanu un laišanu atpakaļ brīvā dabā, bet kopš 2008. gadā Sičuaņas lielā zemestrīce izpostīja Wolong pandu centru, visas izdzīvojušās pandas no turienes tika atgādātas šeit. Un līdz ar pandām - tūrismu plūsma. Te ir vislielākā nebrīvē turēto pandu kolekcija - vairāk nekā 80 gabali!
Šis ir bērnudārzs, bildē redzamie atlūzušie dzīvnieki ir pērnā gada metiens.
Reku šī gada pandu bērni. Samaksājot daudz naudas, var tos paturēt rokā, nobildēties, etc. Bet es esmu skops, daudz naudas negribu tērēt, tāpēc atliek tik vien kā papriecāties par pandu bērniem caur logu.
Mans jaunais čoms.
Karīnas jaunais čoms.
Reku panda pusdieno. Patiesībā viņi visu dienu to vien dara kā pusdieno vai guļ. Organisma īpatnību dēļ viņiem nemaz nekas cits netliek - dienā katram jāapēd līdz 40kg bambusa, turklāt organisms uzņem tikai kaut kādus padsmit procentus derīgo vielu. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc pandas ir tik slinkas uz pārošanos - vienkārši neatliek laika.
Vēl viens sliņķis.
Glaunā guļamvagonā pametam Sičuaņu un dodamies uz Sijaņu(Xi'An).
Sijaņas zvanu tornī uzgājām šādu galda lauvu. Iespējams, nevar saskatīt, bet uz sarkanās, informatīvās plāksnes rakstīts "Desk lion."
Tā kā Sijaņa miljons gadu atpakaļ bija galapunkts vienam no zīda ceļiem, tur jau sen izveidojusies diezgan liela musulmaņu diaspora, kas pēc savām tradīcijām dzīvo atsevišķā rajonā. Tomēr, dzīvojot kopā ar ķīniešu kultūru, ieradumi pārveidojušies - lūk attēlā redzamā mošeja no budistu tempļiem, šķiet, atšķiras tikai ar jumta dakstiņu krāsu.
Reku ķīnieši, kas izliekas par arābiem.
Jau nākamā diena, Pekina. Nakti atkal pavadījām vilcienā, un pa taisno uz Tiananmen laukumu. Ēkā, kas redzama aiz Karīnas, guļ Mao Dze Duna līķis, tomēr, lai tiktu to apskatīti, jāizstāv lielākā rinda, ko jebkad mūžā esmu redzējis. Kaut kāds Baltijas ceļš, ne rinda. Un tā kā līķi var apskatīt tikai laika periodā starp astoņiem rītā un divpadsmitiem, pastāv arī reāls risks, ka pēc Baltijas ceļa izstāvēšanas, var arī palikt bez līķa redzēšanas. Nu, nekas, gan jau kādu citu reizi.
Tiananmen vārti, tie ved uz Aizliegto pilsētu. Mao portrets tur karājas jau kopš 1949. gada, un tikai vienu reizi tas ticis nomainīts pret ko citu - Staļina portretu - 1953. gada martā, godinot dižā tautu tēva nāvi.
Astoņdesmitajos kāds disidents nomētāja portretu ar olām, par ko pēc tam pavadīja 17 gadus cietumā. Tāds, lūk, svarīgs portrets.
Šī te ir Augstākās Harmonijas Zāle(Hall of Supreme Harmony - nezinu, vai tā ir pareizi latviski, atļāvos iztulkot pats), pati lielākā un svarīgākā ēka visā aizliegtajā pilsētā. Un vispār pati lielākā koka ēka visā Ķīnā! Te senāk notika imperatoru kronēšanas, kāzas un vēl arī citu svarīgu kungu apstiprināšanas amatos. Lūdzu pievērst uzmanību jumtu stūrīšiem.
Parādīšu tuvāk tos stūrīšus. Re, kopā 11 zvēri. Un aizliegtajā pilsētā ir tā - jo vairāk zvēru, jo svarīgāka ēka. Vairāk par vienpadsmit neatradīsies nekur! Nākamreiz, kad redzēsi zvērus uz jumtu stūriem, paskaiti, un tad zināsi, cik svarīgs ir attiecīgais nams.
Citas ēkas no aizliegtās pilsētas nerādīšu, jo tur kopā ir gandrīz tūkstotis.
20 minūšu gājiena attālumā no aizliegtās pilsētas atradām restorānu, kurš saucas House of Poo Poo. Pie sienām pisuāri, krēslu vietās klozetpodi, galdi uz izlietnēm un visur kakšu attēli. Je t'aime!
Šāds, lūk, saucas Toilet chicken curry. Lielajā melnajā rietumnieku podā kaut kāds sautējums un mazajā, zilajā ķīniešu podiņā rīsi. Patiesībā garšo pēc seno laiku skolas ēdnīcas, nevis pēc tualetes. Nezinu, varbūt arī pēc modernās skolas ēdnīcas, gadiem neesmu bijis skolu ēdnīcās. Par tualetes garšu gan zinu droši.
Ļaušu minēt, kā sauc šo. Ja neviens neminēs, apvainošos.
Garšo pēc lētas kotletes, bet maksā dārgi, tāpat kā viss cits šajā ēstuvē.
Hulo diarrhea. Šis vienīgais bija ļoti garšīgs, un arī izskatās pēc caurejas, tāpēc dodu 9 punktus no desmit. Ja būtu eiropiešu podā, nevis ķīniešu, tad būtu visi desmit. Esmu aprobežots rietumnieks.
Atkal kā vieni no pēdējiem pašā vakarā paspējām uz Debesu templi. Skaists bez gala un ārkārtīgi vecs, stāv jau šeit no 15. gadsimta sākuma. Imperatori nāca katru gadu uz šo templi lūgt debesīm labu ražu. Te, atšķirībā no citiem tempļiem un svētnīcām, nekas nav jālūdz kādam dievam vai elkam, tikai debesīm.
Reku jau nākamais rīts, es ar vēl nepamodušos seju braucu vilcienā uz lielo sienu un ēdu savu sauso zupiņu. Kamēr stāvēju rindā uz vilcienu, Karīna aizskrējās līdz stacijas bodei un man kā lielam olu cienītājam atnesa zupiņu ar tumši brūno olu. Garšo pēc riekstiem.
Bet vispār ļoti forši, ka visos vilcienos, stacijās un arī citās publiskās ēkās ir pieejams karsts(verdošs!) ūdens bez maksas. Tādējādi pat ubagi var paēst siltu ēdienu.
Tāds, lūk, vilciens ar panorāmas logiem. Jau mazu gabaliņu ārpus Pekinas var sākt skatīties lielā mūra daļas.
Dzīvnieku aizsardzības paraugdemonstrējums. Nabaga lāči iestellēti metāla konstrukcijās, izskatās pēc marionetēm. Vai robotiem. Tas ir pie pašas galvenākās ieejas uz ķīnas mūri, un šādi voljēri tur ir vairāki, katrā pa kādiem desmit lāčiem. Ķīnieši priecājas un met lāčiem ar ābolu gabaliem.
Šitā izskatās uz ķīnas mūra pavisam netālu no galvenās ieejas. Jo vairāk iet uz priekšu, jo retāks paliek ļaužu pūlis. Tūristi, izrādās, ir slinki staigātāji!
Alright wall of china. (https://www.youtube.com/watch?v=mRagRCl1mHw)
Re, jau daudz mazāk ļaužu. Iepriekšējā daudzļaužu vieta atrodas kreisajā pusē, tur, kur mūris paslēpjas aiz pakalna. Šo gabalu gājām/kāpām kādu pusotru stundu.
Reku es no Mūra Nacionālā parka teritorijā esošajiem tirgotājiem dabūju svaigu pankūku plastmasas maisiņā. Negaršīga un dārga.
Kamēr es niekojos ar pankūku, Karīna jau atradusi jaunus čomus, ar ko kopīgi notiesāt kukurūzu.
Šī ir vienīgā bilde, kas uzņemta ar speciāli šim braucienam iegādāto mazo statīviņu. Tā kā divas nedēļas jau apkārt un ceļojums tuvojas beigām, izlēmu, ka nedrīkst neizmantot lietu, kas visu šo laiku nēsāta līdzi visādi citādi līdz minimumam samazinātajā somas sastāvā.
Tā kā Pekinā obligāti visiem jāēd Pekinas pīle, Lonely Planet ceļvedī atradām visglaunāko no lētajām pīļu vietām. Izrādījās, ka Da Dong Roast Duck nav vis no lētajiem, bet pavisam noteikti glaunākais restorāns kādā jebkad esmu bijis(atzīšos, ka esmu lauķis un līdz šim lepnos restorānos nekad nesanāca būt). Tur pat bija tas džeks, kuram jādod mašīnas atslēgas, un viņš aizved mašīnu līdz stāvvietai. Labi, ka man nebija līdzi mašīnas, būtu bail uzticēt. Nu, lūk, tā kā glaunos restorānos bez rezervācijas tā vienkārši ierasties nevar, mums nācās paņemt numuriņu un stāvēt rindā ~4 stundas. Šo laiku izmantojām produktīvi un atnācām līdz Ķīnas Centrālās televīzijas galvenajai ēkai. Tautā to sauc par lielajām apakšbiksēm.
Beidzot sagaidījuši iekļūšanu restorānā, gaidām, kamēr pīļgriezis sagriezīs mūsu personīgo pīli! Pirms sākt graizīt, viņš pīli kā tādu glaunu vīna pudeli atnesa parādīt mums apstiprināšanai. Mēs, pīļu eksperti būdami, atzinām to par labu esam.
Tā mums smuki sagraizīja pīļuku.
Atpakaļ Pekinas realitātē, šis vīrs naudu Pekinas pīlēm pelna šādi gulēdams. Tā kā vīrs uzturējās tunelī, pa kuru mums obligāti bija jāiet, lai no mājām tiktu uz metro, varu apstiprināt, ka viņš tur guļ katru dienu. Nezinu, ko viņš dara naktīs, bet pa dienām miegā dažkārt ir ļoti smaidīgs.
Pekinas zoodārzs un resni jenotiņi!!!
Nopirkām saldo vafelīti uz puļķīša tajā pašā Pekinas zoodārzā. Uzmini, kas vafelītē iekšā!
Pekinas zoodārza teritorijā par atsevišķu samaksu var apmeklēt arī Pekinas lielo akvāriju. Tur ir miljons visādas medūzas un vēl arī vaļi, un delfīni. Un dažādas zivis. Bērnībā Liepājas pludmalē ar šādām pikojos.
This is what I've always wanted to talk to you.
Milzu bruņurupucis ar saviem rokaspuišiem.
Pāris dienas vēlāk, atkal atpakaļ Sijaņā. Tā kā kārtējais ķīniešu pulks atkal mūs bildēja, palūdzām izdarīt to arī ar mūsu aparātu. Viena no pavisam retajām bildēm, kur mēs, vientuļnieki, esam redzami abi kopā. Un vienīgā reize mūžā, kad esmu braucis ar garo velosipēdu. Tādus garus velosipēdus varēja par dārgu naudu iznomāt uz Ķīnas otrās lielākās sienas - Sijaņas pilsētas mūra. Un tā kā es esmu fortifikācijas sistēmu fans, nekas cits neatlika, kā maksāt dārgo naudu.
Nobraucām visapkārt (vec)pilsētai un vēl kādu ceturtdaļapli. Kopā ap 20km. Un visā garumā siena ir ap 15 metru augsta un šitik plata. Siena ļoti smuka un es to atzīstu par gana labu karam(veco laiku karam, ne modernajam).
Reku priekšā var redzēt, kas notiek ārpus aizsargmūra - saceltas garas mājas, kur izmitināt daudzos ķīniešus(Sijaņā tādi ir gandrīz pieci miljoni). Labajā pusē - salīdzinoši mazie veco laiku nami.
Reku māla zaldāti!
1974. gadā ķīniešu zemnieks miestā netālu no Sijaņas raka sev aku, no kā ūdeni pasmelties, bet ūdens vietā uzdūrās māla galvai. Joks pa jokam, galva pa galvai, kamēr kopā sanāca ap astoņiem tūkstošiem zaldātu, daudzi simti zirgu un vēl daži kara rati. Tad nu valdība atņēma zemniekam zemi, izmaksāja nieka desmit juaņu kompensāciju un sāka arheoloģiju.
Par zemnieku nebēdājiet, viņš tagad ir valsts mēroga slavenība, un visi met ar naudu pa viņu. Ja kas, labajā pusē pa vidu ir tā vieta, kur zemnieks sāka rakt savu aku, uz to norāda zīme, kuras maliņa redzama.
Šī ir vislielākā no trijām hallēm, kurās apskatāmi terakotas kaŗeivji. To kopā ir apmēram divi tūkstoši. Vel daudzi ir zem zemes, un vēl daudzi jau atrakti, bet nav sastellēti. Šie visi redzamie arī agrāk bija drupu kaudzes, bet cītīgi ķīniešu un vācu zinātnieki salipināja tos kopā kā puzles. Tie paši zinātnieki sola, ka pēc apmēram četrdesmit gadiem viss darbs varētu būt pabeigts.
ā, un pats svarīgākais - visi šie zaldāti tika sataisīti pēc traka imperatora pasūtījuma. Viņam gribējās, lai pēc nāves viņu sargā tik pat labi kā dzīves laikā. Trakais imperators, starp citu, bija tas pats imperators, kurš pirmais apvienoja visādas tautas, izveidojot vienu ķīniešu valsti, kuras robežas atradās apmēram tur pat, kur mūsdienu Ķīnai. Tātad, ne tikai traks, bet arī svarīgs vīrs.
Iznākot ārā no iepriekš redzētās halles pa durtiņām labajā pusē, uzreiz priekšā sagaida šāda dāma.
Un, lūk, arī iepriekš minētais zemnieks. Starp spoguļošanās seasniem Nacinonālās televīzijas kamerās, pasēž terakotas armijas suvenīru bodītē, pārdodams grāmatas ar savu autogrāfu par dārgu naudu. Pa brīdim pārtrauc parakstīties un iesnaužas, tādu lepnu dzīvi viņš tagad dzīvo. Tas ir gandrīz foršāk nekā pašam sava aka.
Turpat ārā vietējie pārdod suņu kažokādas. Bildē redzamais izskatās pēc vācu aitu suņa, bet pieejami arī kolliji un visādi citi kaut cik pieklājīga izmēra suņi.
Tā kā pie terakotas kaŗeivjiem devāmies organizētā grupā, mums pienācās arī organizētu grupu maltīte. Tik daudz ķīniešu ēdieni un VISI garšīgi. Labi, ka citi ir kautrīgi/pieklājīgi/pieticīgi, un es varēju piestumties pilns tā, ka grūti kustēties.
Atpakaļ Sijaņā, Lielās Zoss pagodas laukumā. Šeit katru vakaru notiek lielākais muzikālais strūklaku šovs visā Āzijā. Kā jau kaut kad sen atpakaļ minēju, ķīniešiem pats svarīgākais, lai viss būtu vislielākais. Par kvalitāti var vēl pastrīdēties, bet izmērs patiesi ārkārtīgi liels!
Nu, lūk, pēdējās dienas pēdējais vakars. Tūlīt jau likšu jūs mierā, tikai ātri vēl izstāstīšu par restorānu, kas saucas 'First Noodle Under The Sun'. Viņi pārdod biáng biáng miàn, kas ir attēlā redzamā 3.8 metrus garā nūdele. Viesmīlis atnes tādu ļoti slidīgu un pilnīgi bezgaršīgu bļodā ar ūdeni. Tad ēdājs var mēģināt daļu no nūdeles iemērcēt vienā no garšaugu buljona bļodiņām un pēc tam kaut kā ievilināt to mutē.
Šim restorānam bija arī visforšākā ēdienkarte pasaulē ar tādiem ēdieniem kā "Peacock opened the screen fish", "New hair blood flourishing", "Dial the knife as one Noodles" un vēl kaudzēm citi.
