Mums sen bija doma, ka kādreiz vēlētos redzēt Černobiļu un izrādās, ka tas ir ļoti vienkārši izdarāms. Pa ceļam uz Černobiļu apskatījām arī Baltkrieviju, Ukrainu un apmeklējām Eiropas čempionātu futbolā. Dzīvojām savā automašīnā pašā Kijevas centrā – Maidanā. Toreiz neviens vēl nenojauta, kas šeit notiks pēc pavisam neilga laika. Mūsu ceļojuma brīdī vienīgie protestētāji, kas atradās Maidanā, bija tolaik vēl ieslodzītās Jūlijas Timošenko atbalstītāji, kuri katru dienu pacietīgi sēdēja teltīs, dalīja uzlīmes un plakātus ar Timošenko attēliem un teicās, ka grib būt Eiropā.

Iepriekšējā naktī ieradāmies baltkrievijā, uz robežām pavadījām apmēram stundu un divdesmit minūtes. Tie, kas stāsta, ka tas aiņem 5-6 stundas, pavisam noteikti melo. Ja līdzi ir visi nepieciešamie dokumenti un nelielas krievu valodas zināšanas, kā arī prasme lasīt kirilicā rakstītus vārdus, visas formalitātes aizņem apmēram stundu. Reku šeit no rīta esam pamodušies, vāram rīta kafiju. Tālāk redzama lapenīte; šādas vai citādas būdiņas ir katrā sabiedriskā transporta pieturā, dažās ir pat vesels šādu būdiņu ciematiņš.

Pēcāk sarēķināju, ka būdiņā ir mazāk vēja, līdz ar to arī ātrāk sanāk uzvārīt ūdeni. Lūk, jau priecīgs malkoju rīta kapiju! Es esmu tas dzeltenajā kreklā. Brūnajā kreklā ir zirgs.

Palielākā miestā samainījām līdzi paņemtos dolārus(baltkrievu valūtai ir piešķirts ierobežojums - nedrīkst vest ārā no valsts, līdz ar to arī grūti atrast, kur latvija tādu valūtu nopirkt), bildē redzamais daudzuma vērtība nepārsniedz latu. Forši, tik daudz naudiņas!

Staļina līnijas muzejs - tur var apskatīt un aptaustīt visdažādāko padomju militāro tehniku, sākot ar tankiem, beidzot ar dzeloņdrāšu žogiem. Reku kaut kāds bruņu transportieris. Tur pat blakus stāv kāpurķēžu mašīna, kas prot pārvērsties tiltā - iebrauc upē, pārveršas, un tai pāri var braukt visa pārējā militārā tehnika. Man tāda ierīce bija jaunums!

Ļaudis vizinās ar tanku. Tāda iespēja ir visiem, kam nav žēl šķirties no miljona rubļu. Miljons par braucienu jāmaksā neatkarīgi no tā, vai viens braucējs vai desmit, bet tā kā baltkrievi diskusijās par grupas veidošanu ar mums iesaistīties negribēja, miljona palika žēl, un tā arī ar tanku neiztriecām.

Es ar dažādām haubicēm - haubices man ļoti labi patīk!
Es ar dažādām haubicēm - haubices man ļoti labi patīk!

Šis jau vairs nav muzejā, bet gan pie slavas paugura(Курган Славы) netālu no Minskas, baltkrievu jaunēkļi svin vidusskolas absolvēšanu, līdz ar to, protams, jānobildējas pie/uz tanka. Tanki, ja kas, ir visur, katrā sevi cienoša miesta sirdī ir uzstādīts vismaz viens tanks. Jo lielāka apdzīvota vieta, jo vairāk tanku. Droši vien, ka nepieciešamo tanku daudzumu rēķina kaut kā pēc iedzīvotāju skaita.

Reku iepriekš pieminētais slavas paugurs. Tas uzcelts par godu padomju uzvarai lielajā tēvijas karā!

Tā, esam jau nokļuvuši minskā. Pirmais, kas rādās iebraucot minskā no austrumu puses - neskaitāmas daudzstāvu mājās, rotātas ar propagandas plakātiem un saukļiem, kā arī nesen(2006g.) uzceltā Baltkrievijas nacionālā bibliotēka. Lūk, tā arī attēlā. Pa torni, kas kreisajā pusē, var uzbraukt augšā un pastaigāties pa uz rombikuboktadra jumta izvietoto skatu laukumu.
Tumsā bibliotēka skaisti izgaismojas, rāda dažnedažādus krāsainus rakstiņus, kuri regulāri mainās.

Naktī Minskā drausmīgi daudz lija, tāpēc no rīta atklājām, ka mūsu mājiņa ir iebraukusi peļķē. Paskat, kā es skaisti veidoju sev dienas frizūru!

CUMs, centrālais universālveikals. Šis gan ir tieši tāds, kā padomju laikos bija arī pie mums. Vairākos stāvos, katrā stāvā cita preču kategorija. Dominē, protams, balkrievijā ražotas preces.

Tā kā iekšā staigājās miliči un bildēt nav brīv', mēģināju sabildēt pa kluso. Šitā ir vislabāk izdevusies bilde - viss veikala personāls ietērpts šādās skaistās rozā formās. Izpaliek eiropā tik ierastā pieteikšanās palīdzēt, bet, ja jautā, šīs te dāmas droši vien var palīdzēt izvēlēties pareizās preces.

Komarovska(Комаровский) tirgus. Te nopirkām visādus niekus, viss par salīdzinoši lētām naudām, bet, protams, tas attiecas tikai uz vietēja ražojuma precēm. Importa preces dārgas.

Reku mūsu uzņēmēji šiverējas pa minskas sirdi! Te gan neko neiegādājāmies, jo no rīta, tikko pēc atvēršanās nekas vēl nav gatavs, bet pāris stundiņu vēlāk rindas ir tik garas, ka no gaidīšanas tajās atsakāmies.

Ļeņina(neatkarības; visiem lielākajiem laukumiem, stacijām, ielām ir divi nosaukumi - viens, kas saglabājies no padomju laikiem, otrs - neatkarīgās baltkrievijas piešķirtais, abi tiek lietoti vienlīdz bieži) laukuma metro stacija. Padomju simbolika ir cieņā visā baltkrievijā.
Ieeja metropolitēnā maksā 1500 rubļu(apmēram desmit santīmu).

Propaganda! Šāda tipa plakāti ar dažādiem lozungiem redzami gan pilsētās, gan laukos, gan skaisti izkārtoti šoseju malās. Skaisti!

Visu tautu tēva piemineklis. Neatkarības(Ļeņina) laukumā ir vairākas valdošo orgānu ēkas, tāpēc tur ir nolikts milicis, kas pieskata, lai bildes tiktu uzņemtas tikai pieminekļa tuvumā, citur nav brīv'.

КГБ galvenā ēka. Baltrievi ir saglabājuši valsts drošības komitejas nosaukumu tādu, kāds tas bija padomijā. Šo, protams, arī nedrīkst bildēt, tāpēc tāds spiegu uzņēmums. Visos ēkas pirmā stāva logos ir restes un uz sienām čum un mudž novērošanas kameras.
Labajā pusē redzams Feliksa Dzeržinska krūšu tēls no aizmugures.

Šeit strādā pats Aleksandrs Sergejevičs. Arī šo, protams, aizliegts bildēt, bet mēs esam ārkārtīgi drosmīgi un no sekām nebīstamies!
Runā, ka katru darba dienu ap pulksten vieniem-diviem var vērot kā diženais vadonis ar savu melno limuzīnu svītu brauc pusdienot. Mēs diemžēl šeit bijām svētdienā, tāpēc tāds prieks izpalika.

Lielā tēvijas kara muzejs. Ekspozīciju izpētījām, bet visi informatīvie materiāli diemžēl bija baltkrievu valodā, neko daudz saprast tādā nevar, grūti. To, ka pro-padomju propaganda sit augstu vilni, gan viegli piefiksēt.

Uz daudzām ēkām var vērot līdzīgus saukļus. Ja kas, mēs te braukājamies ar katamarānu pa svislač upi.

Asaru saliņā - tā veltīta afganistānas(1979-1989) kara upuru piemiņai - stāv eņģelītis(visas baltkrievijas sargeņģelis), kurš nepārtraukti raud. Nekad mūžā nevienu tik raudošu redzējis nebiju, kādu litru minūtē točna izraud.
Vēl baltrievi laimei sametuši eņģeļa asaru dīķī naudiņas. Monētu viņiem nav, jāiztiek ar to, ko baltkrievijas banka piešķīrusi.

Karīna pie minskas operas ēd vafelīti, mmmm. Es vairs neatceros, kurā gadā pie mums beidza pastāvēt šīs vafeles(tās lielās, cietās), bet tās ir VISgaršīgākās vafeles pasaulē. Atvedu mājās veselu kaudzi.

Uzvaras laukums. Pie pieminekļa deg mūžīgā uguns. Zem zemes ir dižā tēvijas kara memoriāls, pierakstīti visi baltkrievi, kas tajā gājuši bojā.

Standarta baltkrievu pārtikas(produktu) veikals. Skaisti!
Tur joprojām var nopirkt visādas no padomju laikiem saglabājušās lietas - saldējumus, vafelītes, limpenes, sierus ar cipariem(meloju, sierus ar cipariem nevienu reizi neredzēju). Kāpēc Latvijā tādas vairs nav? ai, ai, tik garšīgi taču!

Pašā Minskas sirdī pieejams barčiks/ēstuve, kurš strādā līdz vienpadsmitiem vakarā. Gan alus, gan olas ar majonēzi maksā ļoti maz santīmu. Olas vitrīnā smuki pārvilktas ar plēvi, un majonēze tiek pievienota tikai pēc pasūtīšanas. Viss svaigs un garšīgs!

Dāma novāc netīros traukus. Plastmasas glāzītes ņem un kārto tik rūpīgi, ka šķiet tās tiks izmantotas vēlreiz.

Atradām(vietējie hipsteri palīzdēja) FinFaka ēdnīcu, visi šie daudzie ēdieni izmaksāja tikai 40 000 rubļu! Ļoti lēti un labi paēdām. Visi ēdieni, tāpat kā apkalpošanas kultūra, tieši tāda, kā atceros no astoņdesmito pašām beigām.

Minskas zoodārzs, lai neviens nebāztu rokas resnā lauvas būrī, norādīts, ka šis dzīvnieks mēd kost. Nu, tā kā tādi amerikāņi!
Ar to arī no baltkrievijas atvadāmies! Ja tev, mazo skatītāj, ir vēlme, vari turpināt ceļojumu uz ukrainu, sākot ar nākamo bildi!

Jau Ukrainā, Čerņigovā. Uz robežas atkal pavadījām daudz mazāk laika, nekā bijām paredzējuši - kopā apmēram 1h40m. Būtu bijis vēl ātrāk, ja vien ukrainas robežsargi nebūtu iedomājušies, ka mūsu mašīnā-mājā noteikti ir paslēptas narkotikas. Izvandīja teju visas somas, atvilktnes, kabatiņas. Tas droši vien tāpēc, ka sarga savus pilsoņus no visiem tiem mežoņiem, kas brauc uz eiropas čempionātu futbolā. Ukrainā, šķiet, uz veselu mēnesi viss pakārtots futbolam, pat šādi tādi likumdošanas panti pamainīti.
Bildē redzams Ukrainas vecākais dievnams, dibināts 1024. gadā. Turpat netālu ir svētā antonija alas - 1069. gadā izbūvēta alu sistēma, kurā tajā laikā dzīvoja mūki svētā antonija vadībā.

Ukrainā olas ir drausmīgi lētas. Var dabūt par apmēram trīs saņķikiem gabalā. Droši vien milzīgā pieprasījuma dēļ - šādi olu stendiņi redzami daudzviet.

Čerņihivas skaistā stacija. Un skaistais veco laiku autobuss. Viss ukraiņu sabiedriskā transporta auto parks, izskatās, sastāv tikai un vienīgi no vairākus gadu desmitus padzīvojušiem agregātiem.
Šeit mums jau bija izbeidzies akmulators, tāpēc tuvāk stacijai negājām, negribējās noslāpēt motoru, grūti tomēr tādu smagu automobīli pēc tam uzstumt.

Te jau Kijevā. Noparkojāmies uz dzīvošanu pašā pilsētas sirdī(kreisajā pusē apakšā starp kokiem var redzēt zaļu auto vīdam), pus minūtes gājiena/kāpiena attālumā no galvenās ielas, Khrešaķika. Tā iela, ja kas, vietām ir vairāk nekā simt metru plata, ārprāts! Pēc mana aprēķina jābūt vismaz četrām joslām katrā virzienā, bet diemžēl satiksmi tajā mums neizdevās redzēt, tur visu jūniju atrodas futbola čempionāta fanu zona.

Šāds ārkārtīgi skaists nams atrodas iepretim Ukrainas prezidenta rezidencei. Kopš 2005. gada tur notiek prezidenta oficiālās/diplomātiskās pieņemšanas.

Esmu ticis pie geigera skaitītāja, rādījums Kijevas centrā - 0.12 mikrozīverti stundā. Runā, ka norma esot līdz 2.5 µSv/h. Ja kādam ir cita informācija, lūdzu padalīties.

Ditjatku kontroles punkts iebraukšanai černobiļas 30km aizliegtajā zonā. Visiem jāuzrāda pases, kā arī jābūt iepriekš ar Ukrainas aizsardzības ministriju saskaņotajos sarakstos.

Aizliegtajā zonā nedrīkst smēķēt, jo kopā ar karsto gaisu ieelpojas visādas nevajadzīgas aktīvā cēzija daļiņas, tāpēc ātri jāuzsmēķē, pirms doties tālāk.

Zviedru kolēģis bildē, kā mans geigera skaitītājs rāda ap 80 µSv/h. Tā kā tāds hotspots bija tikai vienā vietā, pašam man bildes ar tik lielu rādījumu nemaz nav, nepaspēju nobildēt. Bēdīgi. Šajā brīdī visi skaitītāji, kas autobusā bija, drausmīgi skaļi pīkstēja, kā filmās!

Atrakciju laukums. Šis panorāmas rats tā arī nekad netika iedarbināts - atklāšana bija paredzēta 1986. gada 1. maijā, bet 26. aprīļa notikumi diemžēl visu padarīšanu izjauca.

Ja geigera skaitītāju ieliek mitrās sūnās, rādījums stipri palielinās. Normālais radiācijas fons Pripjatā ir mazliet virs 1 mikrozīverta stundā.

Droši vien, ka bērni te savas kājas nav spēruši apmēram 26 gadus("nāves" zonā ieeja nav atļauta nevienam, kas jaunāks par 18 gadiem), bet zīme vienalga liek uzmanīties. Šis, ja kas, ir Ļeņina bulvāris, galvenā ielā Pripjatā. Senajos laikos tas bija varens un plašs, tagad viss aizaudzis kokiem, ai, ai.

Lūk, kreisajā pusē tribīnes, labajā, tieši pāri skrejceļam, vieta, kur bija futbola laukums. Tādi lieli koki saauguši, ārprāts! Mūsu gids stāstija, ka šajā laukumā būs jāspēlē tām komandām, kas vissūdīgāk savu sniegumu parādīs eiropas čempionātā. HA-HA.

Lai organisms veiksmīgāk cīnītos ar radiāciju, kārtīgi jāēd. Šādu te komplektiņu izsniedz visiem, kas ierodas Černobiļas AES ēdnīcā.

Reku milzīgie černobiļas sami. Daži esot 3-4 metru gari, mēs gan redzējām tikai tādus divmetrīgus joku samus. Pārējās zivis(nezinu zorti - varbūt kāds var atpazīt?) arī ir milzīgas, bet uz samu fona izskatās pēc joku zivīm.
Tik lielas viņas nav radiācijas dēļ, bet gan tāpēc, ka neviens, baidoties no slimībām, neķer apstarotās zivis, līdz ar to, tās var augt un vairoties uz vella paraušanu.

Nu, re, pats vaininieks - černobiļas atomelektrostacijas ceturtais reaktors. Vareni! Geigera skaitītāja rādījums - ap 12-14 µSv/h.
Tur kaut kad drīzumā tiks uzbūvēts jaunais sarkofāgs. Vecajam ekspluatācijas termiņš beidzās jau pirms sešiem gadiem. Jaunais izmaksās apmēram miljardu eiro, bet visas bagātās valstis labprāt samet tādas naudiņas, jo, gadījumā, ja vecais sarkofāgs sabrūk, un tā rezultātā notiek kodolsprādziens, visa eiropa teorētiski varētu kļūt neapdzīvojama. To taču mēs negribam, vai ne?
Tur apakšā ir vēl dafigā cēzija-137 drausmīgi augstās temperatūrās, fui.

Nu, re, te jau atkal esam Kijevā, braucam troļļukā. Viņiem ne tikai troļļuki veci, bet arī kompostrējamās iekārtas. Šīs man daudz patika!

Pečerska Lavras zvanu tornis. Viss Pečerska Lavras komplekss skaitās par vienu no kurtākajām pareizticīgo štellēm. Tur, ja kas, apakšā atkal ir alas, kuras izraka tas pats džeks(Antonijs), kas Čerņigovā. Sākumā viņš izraka te, bet sanāca pārāk daudz mūku dzīvot kopā ar viņu. Tad viņš izraka citas alas bišķiņ nostāk, viņam gribējās vienam mūkoties, bet tur atkal sanāca daudz ļaužu. Tad viņš notinās uz Čerņigovu, izraka tur savas alas un nodzīvoja līdz mūža beigām.

Vēl Pečerska Lavras teritorijā ir mikrominiatūru muzejs. Mikola Sjadristijs savu mūžu, paralēli citām lietām, pavadīja veidojot ārkārtīgi mazas skulptūriņas. Šo es bildēju caur mikroskopu - tas ir cilvēka mats, kuram izurbts vidus un tajā ievietota maziņa rozīte. Brīnumaini!
Bilde nav tāda baigi skaidrā, bet tā jau laikam ir jābūt, ja bildē caur mikroskopu.

Lielā tēvijas kara vēstures muzejā viss izskatās tāpat kā jebkurā citā postpadomju valsts monumentā - daudz tanku un padomju funkcionālismā izpildītu pieminekļu. Bet šeit bez tā visa arī divi puķaini tanki!

Arsenaļna stacijā ar eskalatoru jābrauc apmēram divas ar pusi minūtes, tad jāuzkāpj uz nākamā eskalatora, un jābrauc atkal divas ar pusi minūtes. Jāsāk domāt, vai nesanāk ātrāk nokļūt līdz galamērķim pa virszemi.

Vecumvecais funikulieris(atklāts 1905. gadā; atjaunots 1984. gadā) vēl joprojām darbojas kā transporta līdzeklis parastajiem kijeviešiem, ne tikai kā tūristu izklaides objekts. apmēram pusotras minūtes brauciens par pusotru grivnu(~10 santīmi) ietaupa labas 10-15 minūtes kalnā kāpšanas.

Funikuliera augšējā galapunktā gozējas kārtējā pareizticīgo katedrāle - Mihaila Zlatoverhais(zeltaugšiņas) klosteris. Šis pēc pirmā pasaules kara uzcelts no jauna, pēc bildēm.

Kijevas lielā, galvenā iela. Šobrīd slēgta satiksmei, jo tas nolāpītais futbola čempionāts. Citreiz gribēšu vēl uz Kijevu, paskatīties, kā tad tur izskatās, kad rit parastā ikdiena.

Leonardo di Kaprio. Šis, izskatās, muzejam pat nav savu fočeni uzdāvinājis, un tēls veidots pēc atmiņas.

Es ar oranžās revolūcijas varoņiem! Juščenko attēlots bez rētām, jo "neviens mākslinieks neparakstītos atveidot tādu briesmoni."

Ukrainas nacionālā Tarasa Ševčenko sarkanā universitāte. Turpat blakus ir tik pat spilgta, tikai dzeltena nacionālās Tarasa Ševčenko universitātes bibliotēka.

Besarabskijs tirgus. Tur iekšā visādi čurkas drausmīgi dārgi tirgo no savām čurku zemēm atvestos labumus - garšvielas, augļus, konservējumus. Apakšā veikals Billa, kur pirkām savu dienišķo pārtiku un saldējumus.
Kreisajā pusē redzams tautu tēvs Iļičs, kasām pēcpusi.
Šeit arī daļēji slēgta satiksme.

Re, latvijā ražotie mirkoautobusiņi arī piedalījās černobiļas avārijas seku likvidācijā. Tas ir pie černobiļas muzeja. Tur viss bija ukrianiski, tāpēc žēl, ka noskopojāmies pārdesmit grivnas angliskam audiogidam. Bet vispār izskatījās inčīgi.
![Andreja ieliņa, tur dzīvojuši visādi svarīgi kungi, Bulgakovs, piemēram. Vēl tur gar ielas malām sēž daudz krāmu tirgotāji, var [dārgi] nopirkt visādas padomju laika relikvijas, kā arī mūsdienīgus suvenīrus. Šī iela ir alternatīva braukšanai ar funikulieri. Andreja iela Kijeva](http://www.karijs.lv/wp-content/uploads/cache/2015/02/Belarus-Ukraine-84/2443108575.jpg)
Andreja ieliņa, tur dzīvojuši visādi svarīgi kungi, Bulgakovs, piemēram. Vēl tur gar ielas malām sēž daudz krāmu tirgotāji, var [dārgi] nopirkt visādas padomju laika relikvijas, kā arī mūsdienīgus suvenīrus. Šī iela ir alternatīva braukšanai ar funikulieri.

Kherešaķikā(galvenajā ielā), pie pašas ieejas fanu zonā, aktīvisti sacēluši teltis, cīnās par savu un jūlijas taisnību. Neizskatās, ka kāds viņus īpaši ierobežotu, tad jau laikam ar demokrātiju tur nav tik traki, kā varētu domāt. Atvedām veselu kaudzi kalendāriņu un uzlīmju ar jūlijas ģīmetni(ģimenīti), aktīvisti tos labprāt mums iedalīja.

Ejam uz futeni, Anglija - Zviedrija. Šeit angļu postenis - ieņēmuši kaut kādu bāru. Bet vienalga zviedri pārsvarā. Vispār visu laiku kamēr bijām Kijevā(un černobiļā) visapkārt spietoja drausmīgi daudz zviedru. Angļus vispār nemanīja, franci neredzēju nevienu. Pēc spēles gan visi zviedri bēdīgi noklīda pa savām mītnēm.

Kijevas olimpiskais stadions. Daudz satraucos, es taču jau kopš 96. gada esmu anglijas futbolistu fans, re, beidzot iespēja redzēt viņus īstajā dzīvē.

Reku iet vaļā mačs! Skatu punkts gan nav pats labākais(7. rinda pirms tam izklausījās daudz labāk - bet nav ko sūdzēties - par biļeti samaksāju tik vien kā 15 eur), bet visus tuvākajos vārtos iesistos golus redzēju daudz labāk nekā teļļukā.

Reku jau mājupceļš, iebraucām Koveļā, netālu no polijas robežas. Te gan izskatījās pavisam, pavisam kā vecajos laikos, un arī čempionāta klātesamību nevar just. Veikalā "Salūts" sapirkāmies pēdējās ukraiņu pārtikas un tad jau arī maucām mājās. Tur, ja kas, neviens nerunā krieviski, šķiet, ka arī nesaprot. Tikai Ukrainiski.

Nu, re, Treblinkas nāves nometne. 1944. gadā gan vācieši pasi to nodedzināja līdz zemei, bet tagad tā simboliski uzcelta no jauna. Šeit bija stacija, kurā žīdi, neko nenojaušot, priecīgi kāpa ārā un gāja, viņuprāt, dušoties.
Šī arī pēdējā bilde, pēc tam 7-8 stundu laikā jau bijām mājās.
Ja kāds tiešām noskatījās visu līdz galam - ļoti atvainojos par nozagto laiku. Gan jau kādas 10-15 minūtes pagāja.
Nuja, un tad jau līdz nākamajai reizei, mazo skatītāj! Atā, atā!