Burbulis, kas draud pārsprāgt, teroristi un mīlestības terapija Irānā

„Līdz šim viss bijis ideāli, bet pagaidi, pagaidi, vēl var notikt kas slikts,” vismaz reizi dienā nodomāju, apceļojot Irānu. Jā, tieši tik pozitīva es esmu. Šobrīd, kad nekas slikts Irānā ar mums vairs nevar notikt, beidzot saņemos aprakstīt par, goda vārds, goda vārds, goda vārds, ceļotājiem drošāko valsti, kuru līdz šim esmu apmeklējusi. Tiem, kas vēlētos tur musināt ļaudis uz valsts apvērsumu, visticamāk, klātos plāni, bet parastam ceļotājam Irāna ir ideāls galamērķis.

Šobrīd esam Pakistānas pilsētā Lahorā, rīt būs divas nedēļas kopš ierašanās šeit un jau tagad mierīgi varētu uzfilmēt kārtīgu trīs sēriju filmu par ceļošanu šeit, taču lai Pakistāna pagaida, tagad laiks Irānai.

Atzīšos, ka manas zināšanas par Irānu arī šī ceļojuma sākumā varētu noraksturot šis teikums: „Dusmīgi musulmaņi, kas dzīvo māla būdās ar vairākām sievām, grib iznīcināt visu pasauli, sievām liek valkāt burkas un nikābus, un katru vakaru bagātina urānu.” Un pasakiet skaļi „Irāna”. Sadzirdējāt, cik dramatiski tas skan? Arī tad, kad divus mēnešus pirms došanās turp atvēru „Lonely Planet” ceļvedi un jau pirmajos teikumos izlasīju, ka neiemīlēties Irānā ir neiespējami, nodomāju – ai, ko nu fleitē.  Laika gaitā nonākot tuvāk Irānas robežai, arvien biežāk sastapām cilvēkus, kas tikko no turienes atgriezušies, un no viņu stāstiem lēnām, piesardzīgi sāku šo valsti tā kā mazliet, mazliet iemīlēt. Galu galā Irānā ieradāmies ar milzīgām gaidām un šajā gadījumā tās piepildījās ar uzviju. Uzsveru „šajā gadījumā”, aicinot iznākt no skapja tos, kuri pašu spēkiem devušies uz Gruziju, izkāpuši no lidmašīnas ar pozu „šeit nu es esmu, dajoš savu viesmīlību”, taču aizbrauca mājās neko dižu nesagaidījuši. Es zinu, ka tādu ir daudz. Nē, es negribu apvainot Gruziju, taču ieteiktu viņiem doties pabaudīt viesmīlību Irānā un mazliet pārdomāt dzīvi.

Pirms Parīzes notikumiem dzīvoju ar cerību, ka mūsu pieredze Irānā palīdzēs kādam ceļotājam izšķirties par došanos turp, taču šobrīd vairs neesmu tik droša. Lasot komentārus ziņu portālā, ierakstus sociālajos tīklos, rakstus medijos, sākumā vārījos dusmās un plēsu matus no galvas, taču tad trīs reizes dziļi ieelpoju un sapratu, ka patiesībā nevienam neko nevaru pārmest (precizēju: šeit es nerunāju par dombravām un iesalniekiem). Un tomēr, lai arī es nekad brīvprātīgi nekonvertētos islāmā, varu pateikt – līdz šim sastaptie musulmaņi ir jaukākie, godīgākie un taisnīgākie ļaudis, ar kuriem mums bijis tas gods nonākt saskarsmē.

Būšu neoriģināla un atkārtošu jau sen nodrāztu frāzi – svarīgākais apskates objekts Irānā ir cilvēki un galvenā misija, esot Irānā, ir saņemt uzaicinājumu paviesoties kāda mājās. Pēdējais mums izdevās trīs reizes un tas nemaz nav tik grūti. Arī tad, ja daba nav apveltījusi ar brīnumainu spēju desmit minūtēs atrast draugus jebkurā pasaules malā.

Mums paveicās Irānā nonākt Muharama mēneša ceremoniju karstumā – 40 dienas, kad šiītu atzara musulmaņi sēro par sava trešā imama Huseina un viņa sabiedroto atdoto dzīvību. Desmit dienas pirms imama nāves dienas, ko viņi dēvē par Ašuru, katru vakaru vīru bari iziet ielās, skandē kaut kādus stāstus arābiski, rībina bungas, sit sev pa krūtīm, per sevi ar ķēdēm, dzied un izpilda kaut kādus deju soļus. Visapkārt izkarināti melni karogi ar uzrakstiem arābiski, dažās strūklakās ūdens iekrāsots sarkanā krāsā, simbolizējot imama izlietās asinis. Ja es, sēžot mājās, redzētu no konteksta izrautas šo svinību fotogrāfijas, man šķistu diezgan baisi, bet patiesībā šīs piemiņas dienas, kas šiītiem ir vienlīdz svarīgas ar Ramadānu, bija ļoti skaistas. Ar lielu aizrautību vēroju dažāda vecuma vīru sinhronos deju soļus un ļoti labprāt baudīju cilvēku pasniegtos ēdienus un tēju. Redziet, imāms Huseins pirms nāves ticis turēts badā, jo ienaidnieki vēlējās, lai viņš atteiktos no savas ticības, tāpēc mūsdienās šiīti Muharamā baro un dzirda apkārtējos. Turīgākie milzu kapara katlos gatavo ēdienus, nabagākie rīko pop-up tējas stendus. Cool!

Ja jūs dosieties uz Irānu, esiet gatavi runāt ar ļaudīm ik uz soļa. Irāņi ļoti pārdzīvo, ka pasaulē viņus uzskata par teroristiem, tāpēc mēģina to pastāstīt arī atbraukušajiem tūristiem. Diezgan muļķīga loģika gan, jo to ļoti labi var pamanīt jau pirmajās ceļojuma minūtēs. Vienīgais viņu terorisms ir nebeidzamā vēlme sarunāties, draudzēties un apmainīties telefona numuriem. Mazu un pasaulē maz zināmu valstu iedzīvotājiem tas ir ļoti apgrūtinoši, jo nacionālais pašlepnums liek pūlēties paskaidrot, kur ir Latvija un iegalvot, ka nē, tā nav Krievijā.

Oficiāli 98% iedzīvotāju ir musulmaņi, taču patiesībā sabiedrību var iedalīt trijās daļās – ticīgie, „ticīgie” un neticīgie. Mums izdevās sadraudzēties ar pārstāvjiem no visām frontēm, tāpēc tālāk pastāstīšu par viņiem.

Ticīgie. Ar „Couchsurfing” palīdzību nonācām ļoti jaukas ģimenes mājā Isfahānā. Mājā dzīvo māte, tēvs un trīs bērni, kas vecāki par 20 gadiem. Māte, tēvs un vecākā meita Parastū ik dienas ceļas pirms pieciem no rīta, lai izpildītu vienu no piecām lūgšanām, kamēr jaunākie bērni ir pārāk slinki un savu dienas ritmu nepakārto reliģisku rituālu ievērošanai. Parastū arī mājās valkā hidžābu, taču konsekvenci vidējās meitas Parinas hidžāba valkāšanā tā arī nesaskatīju – dažreiz viņa to uzlika, dažreiz nē. Nevienam nekādu iebildumu un visi laimīgi. Mani jau pirmajās ciemošanās minūtēs aicināja noņemt hidžābu, jo es taču neesmu musulmane.

„Ticīgie”. Kazvinā uz ielas mūs uzrunāja teherāniete Roja, kura tic Dievam, dažreiz aiziet uz mošeju, ļoti mīl savu reliģiju, taču arī Ašuras priekšvakarā, neraugoties uz reliģiskās tantes aizrādījumiem par nepiemērotu izskatu, krāso spilgti sarkanas lūpas. Privātās telpās Roja velk nost hidžābu un labprāt izrāda vīriešiem savu jauno frizūru. Roja darba braucienos uz Eiropu neatsakās no vīna un privātajās ballītēs valkā vājprātīgi īsas zīmuļkleitiņas. Eiropā tik īsu būtu grūti atrast. Roja ir teroriste – pārāk bieži zvana, lai noskaidrotu, vai mums nevajag palīdzību.

Neticīgie. Tos var iedalīt divās apakšgrupās: tie, kuri vienkārši netic, taču ciena citu cilvēku izvēli ticēt un tie, kas purpina uz ticīgajiem. Ar pieminētā „Couchsurfing” palīdzību paviesojāmies pie purpinātājiem un smējāmies līdz asarām par viņu rupeklību pilnajām atbildēm uz jautājumu, kā ir būt neticīgam islāma republikā. Tāpat mūsu draugi mājās gatavo kiš-miš šņabi (persiešu valodā kiš-miš ir rozīnes. Tie, kas mēdz teikt „kiš-miš ar rozīnēm”, patiesībā saka „rozīnes ar rozīnēm”. Hahaha!), un ļoti labprāt nedēļas nogalēs (ceturtdien un piektdien) diezgan smagi piedzeras, sēžas dzērumā pie stūres un dzīvo traku dubulto dzīvi. Arī mēs vienā vakarā nonācām divās persiešu ballītēs, kas nākamajā rītā neizskaidrojamu iemeslu dēļ mums atnesa paģiras. Paģiras islāma republikā? Tas taču nav iespējams! Tā es būtu teikusi pirms dažiem mēnešiem.

Visus šos grupu pārstāvjus vieno kopīga iezīme – viņiem besī režīms un viņi negrib dzīvot valstī, kur reliģija ir uzspiesta. Nedz ticīgie, nedz neticīgie. Turklāt kritizē režīmu viņi diezgan brīvi un atklāti, neraugoties uz aizdomām, ka slepenie dienesti mūs novēro. Atklāti sakot, spriedze sabiedrībā ir jūtama, taču 2009.gada pieredze, kad vēlēšanu rezultātu viltošanas dēļ par labu toreizējam prezidentam Mahmudam Ahmedinedžadam, ļaujot viņam ieņemt prezidenta amatu otrajā termiņā, valstī izcēlās plaši protesti, kas tika diezgan vardarbīgi apspiesti, iedzinusi cilvēkus bailēs no cīņas par demokrātiju un režīma nomaiņu.

Redziet, opozīcijas atbalstītāju protestu rezultātā dzīvību zaudēja 150 cilvēki, vesels bars nonāca cietumā, noteikti kāds tika arī pie nāvessoda, kas diemžēl Irānā ir ļoti ikdienišķa parādība. Viens no mūsu irāņu draugiem pēc viņa atbalstītā kandidāta sakāves starptautisku nosodījumu saņēmušajās vēlēšanās divus gadus pavadīja trimdā, gaidot, kad valstī būs norimušas kaislības un viņa uzturēšanās tajā atkal atgūs daļu no iepriekšējās drošības. Nevar īsti pārmest cilvēkiem bailes sacelties. Lai arī manas nākotnes prognozēšanas spējas ir pat sūdīgākas nekā Aigaram Kalvītim, es tomēr atļaušos paredzēt, ka neapmierinātības burbulim pārskatāmā nākotnē vajadzētu sprāgt. Iespējams, Rietumu noteikto sankciju atcelšana palīdzēs tam nobriest ātrāk, taču neesmu kompetenta par to spriest.

Arī tagad vara piever acis uz neskaitāmiem teorētiski noteiktu aizliegumu pārkāpumiem – lai arī lielākā daļa sociālo tīklu un ietekmīgu pasaules mediju (nezinu, kāpēc, bet arī pašmāju kasjauns.lv izpelnījās būt bloķēts. Būs iesūtījuši fotogrāfu Ajatollas dārza ballītē?) Irānā ir nobloķēti, jūs neatradīsiet nevienu jaunieti, kuram nebūtu profila „Facebook”. Tāpat jūs neatradīsiet vidusmēra irāņu ģimeni, kam mājās nebūtu satelīta. Lai arī par piedalīšanos ballītē var draudēt pat sešu mēnešu cietumsods un pērieni ar rīksti, irāņi ballējas uz velna paraušanu, un visi to zina. Irāņiem ir aizliegts uzņemt „Couchsurfing” viesus, taču viņi turpina uzņemt un negrasās pārstāt to darīt. Atkal neesmu kompetenta spriest, taču, šķiet, šie daži malki brīvības ir mēģinājums mazliet novilcināt tautas skaļi izkliegto vēlmi pēc cīņas par demokrātiju. Kā gaļas gabals nikna suņa uzmanības novēršanai.

Mēs joprojām neesam sapratuši, drošības dienesti mūs novēroja vai nē. Paši irāņi brīdina būt piesardzīgiem, rakstot e-pasta vēstules uz mājām un zina teikt, ka drošības dienesti pavisam noteikti ir informēti par ārzemnieku atrašanās vietu. Nezinu, dīvaina nejaušība vai kas, taču jau pirmajās viesošanās dienās mums abiem nojūdzās telefoni, kas atsāka normāli darboties tikai pēc sākotnējo iestatījumu atjaunošanas. Arī izbraukšana no valsts, pretēji manām paranoiskajām iedomām, bija ļoti ātra un vienkārša. Padoms: ja brauksiet uz Irānu, kā lasāmvielu metro neizvēlieties grāmatu par spiegošanu un slepeno dienestu darbībām.

Pēc iepriekšējām rindkopām varbūt varētu noprast, ka man tomēr Irāna nepatīk tik ļoti, cik es te iztaisījos raksta sākumā, bet nē. Šis ir brīdis publiskam paziņojumam: Irāna ir mana mīļākā valsts pasaulē. Es neticu, ka kādreiz kāda valsts man kļūs mīļāka, jo tur tūrisma trakuma laikmetā piedzīvoju unikālu sajūtu – biju īpaša ik uz soļa, biju viesis un jutos gaidīta. Jau fakts, ka esmu pretojusies aizspriedumiem un atbraukusi, viņu acīs mani padarīja par labu cilvēku. Irānā pavadīto laiku varētu nosaukt par sekmīgu mīlestības, draudzības un cieņas terapiju. Vidēji vienreiz dienā mani pārņēma neizskaidrojama laimes un gaišākas nākotnes sajūtu lēkme un es gribētu teikt, ka pēc Irānas esmu kļuvusi par labāku cilvēku. Varbūt tikai kripatiņu labāku, bet arī tas ir daudz.

Ļaudis, ja uzskatāt, ka ceļš uz laimi slēpjas kaut kur ārpus ezotēriskām gudrībām vai askēzes Indijas tempļos, brauciet uz Irānu un mēs kopā varēsim veidot atbalsta grupu ar nosaukumu „Dzīve pēc Persijas”.

P.S. No sirds aicinu lasīt Harija fotoatskaites no Irānas!