Tā kā šodien aprit apaļš mēnesis, kopš pēdējā raksta publicēšanas kvortālā karijs.lv, saskatu nepieciešamību atgādināt par sevi. Jā, mēs joprojām esam dzīvi, bet, izrādās, atbraucot mājup pēc tik ilgas prombūtnes, iejušanās atpakaļ parastās dzīves ritmā nav nemaz tik viegls uzdevums. Dzīvoklīti jau bijām sameklējuši laicīgi (dzīvojam 17 kvadrātmetros, agrāk nemaz nezināju, ka tik mazas platības…
Ja es atzīmētu katru reizi, kad mums uzdod jautājumu „kur tas ir?”, šķiet, būtu iztērējusi vismaz četrus pieklājīga izmēra blociņus. Bet ko lai dara, ja tieši ar jautājumiem par izcelsmes zemi visbiežāk tiek uzsāktas visas sarunas ceļojumos un tā ir sagadījies, ka nāc no mazas, ne pārāk zināmas valsts ar smieklīgu iedzīvotāju skaitu. Es, protams,…
Šodien svinam ļoti apaļu jubileju – ir pagājis viens gads un piecas dienas, kopš pērn 25.aprīlī iekāpām busiņā un emigrējām. Harija vērienīgajās svinībās diemžēl nevarēju piedalīties, jo biju citā pilsētā, tāpēc svinēšu citādāk – atskatīšos uz pagājušo gadu un piecām dienām, analizējot, kādas kļūdas mēs pieļāvām un ko ar šī brīža zināšanām būtu darījuši citādāk.…
Visiem, kas savus ceļojumus plāno un komplektē paši, labi zināms, ka rūpīga iepriekšēja izpēte, citu cilvēku pieredze un mācīšanās no svešām kļūdām ir ļoti svarīgs veiksmīga ceļojuma elements. Informācijas pieejamība, protams, ļoti palīdz ceļojuma plānošanā. Bet, bet! Gan jau nebūsim vienīgie, kam izlasītie padomi lika vēlreiz apdomāt, vai vispār ir vērts kaut kur doties, jo…
Es zinu, ka Pakistāna nav tā valsts, kas pirmā iešaujas prātā, domājot par nākamo atvaļinājumu, taču mūsu pavadītais laiks tur, šķiet, būs viena no spilgtākajām ceļojumu atmiņām. Uzreiz saku, ja jums skalā no viens līdz 10 ir bail „6” un uz augšu, labāk nebrauciet, jums būs grūti to izbaudīt, bet visiem pārējiem apgalvoju – lai…
Pirms šī ceļojuma vairākkārt esam apsaukti par trakajiem tikai tā iemesla dēļ, ka mūsu plānos ietilpa apmeklēt arī Pakistānu. Man šķita, ka nekā traka un neparasta tur nav, jo ceļotāji turp dodas un tikai 0,0001% (statistikas dati ir izdomāti) patiesi neveiksmīgāko tiek nolaupīti vai nogalināti. Baidīties par to būtu tikpat muļķīgi kā katru svētdienu satraukumā…
Jau trešo dienu esam Irānā un, ja katra diena nāks ar arvien lielākām simpātijām pret šeit piedzīvoto, nespēju iedomāties, kā mēs spēsim aizbraukt. „Jūs esat tūristi, tāpēc, visticamāk, no jums naudu neviens neprasīs,” uz jautājumu, cik maksā pilsētas transports, atbildēja mums Tebrīzas tūristu tētis Nassers Kāns. Citreiz patiešām neprasa, jo mēs taču esam viesi. Pēc…
„Viņa taču pēdējā mēneša laikā nav ievietojusi nevienu ierakstu,” šodien mans vīrs un pašpasludinātais mūsu bloga galvenais redaktors Harijs paziņoja hostelī sastaptai šveicietei Minai, kura vaicāja, vai mums ir ceļojuma blogs. Iespītējos un sāku rakstīt, taču grūtāko daļu tāpat atstāšu uz rītdienu (neuztvert burtiski). Grūtākā daļa ir tā, kur nāksies pastāstīt, kāpēc mūs ar Gruziju…
Pirms kādas nedēļas šķērsojām Bosfora šaurumu, kas sadala Turcijas lielāko pilsētu Stambulu divās daļās – Eiropā un Āzijā. Ar ceļazīmju starpniecību esam sveicināti valstīs, taču sveicienu, ierodoties citā kontinentā, saņēmām pirmo reizi. „Welcome to Asia,” saka ceļazīme tilta galā. Tas nozīmē, ka sācies jauns ceļojuma posms. Sācies, protams, pompozi – ar slimnīcas apmeklējumu, apzagtu automašīnu,…
Sveicieni no Maķedonijas galvaspilsētas Skopjes. Lai galīgi nezaudētu savu stilu, arī šo ierakstu sākšu ar runām par laika apstākļiem. Pagājušajā nedēļā sociālajā tīklā „Facebook” kādai ar Latvijas vasaru neapmierinātajai paziņai apsolīju aizsūtīt karstumu. Ņemot vērā dažādas ķibeles pastā un muitās, prognozēju, ka sūtījums līdz Latvijai nonāks pēc nedēļas un skatos, ka viss gājis gludi, solījums…
Sēžu Albānijas pilsētā Škodrā kādā nelielā hostelī, ir pienācis vakars, saule beidzot notinusies, un esmu uz lieveņa. Man blakus sēž valoniete, tālāk britu puišelis blenž vienā punktā. Hosteļa līdzīpašnieks Džeisons izklājis uz pakāpiena segu, atgūlies un skaļi krāc. Neviens pārāk nealkst pļāpāt, jo visi šeit esošie ceļo jau krietnu laiku un pavisam noteikti ir pamanījušies…
Esmu slikta un slinka rakstītāja, skatos, mans pēdējais ieraksts bijis pirms divām nedēļām, tāpēc tagad nāksies atskaitīties dubultā. Šobrīd esam Melnkalnē, kurā, kā izklausās, kādreiz varētu būt jāpiedzīvo referendums par otro valsts valodu. Paši zināt, par kuru. Es zinu, ka izklausīšos pēc nelietes, jo draugi Latvijā šobrīd salst nost un noteikti labprāt mainītos ar mums…